„Es pats jau esmu.”
„Labi, dēls, ka mani klausīji. Tad še tev vēl trešā dāvana, dimanta svilpīte. Kad to pūtīsi, tad atnāks dimanta zirgs.”
To sacījis, tēvs pazūd. Muļķa brālis atnāk rītā atkal mājā. Brāļi nekā neprasa, šis nekā nestāsta.
Tās zemes ķēniņš bijis jau ļoti vecs, viņam bijusi viena pati meita, un tā bijusi dikti skaista. Skaistai princesei bijis ļoti daudz precinieku, tā ka ne tēvs ne meita nezinājuši, ko jemt, ko nejemt. Tad ķēniņš licis uztaisīt augstu glāžu kalnu, iedevis meitai spožu dimanta gredzenu un uzsēdinājis viņu tai kalnā. Tad viņš licis izziņot pa visām valstīm: „Kas uzjās šai glāžu kalnā un nomauks manai meitai gredzenu no pirksta, tas dabūs manu meitu par sievu.”
Sabraukuši nu gan daudz ķēniņu dēli, bet neviens nevarējis uzjāt tai glāžu kalnā. Tad sākuši rāpties tai kalnā šādi tādi precinieki, bet tiem ar` neizdevies. Taisījušies arī abi gudrie brāļi uz jāšanu, bet muļķa brālis ar` ieprasījies: „Vai es ar` nevarētu līdzi jāt?”
Brāļi atbildējuši: „Kā tu, muļķis, vari ķēniņa meitai rādīties?”
Kad gudrie aizjājuši, muļķis prasījies mātei uz mežu sēņot. Māte atļāvusi ar`. Muļķis aizgājis gan uz mežu, bet pakāris sēņu groziņu kokā un papūtis savu sidraba stabulīti. Tūliņ atskrējis sidraba zirgs ar skaistām sidraba drēbēm. Viņš steigšus vien pārģērbies, kāpis sidraba zirgam mugurā un aizjājis uz glāžu kalnu. Pajājies līdz pus kalnam, viņš griezies atpakaļ un pazudis. Visi ļaudis brīnījušies, kas tas par bagātu ķēniņa dēlu.
Mežā muļķītis atlaidis savu zirgu, pārģērbies pa vecam, pielasījis steigšus savu grozu ar vecām un tārpainām sēnēm un atnācis uz māju. Māte bijusi dusmīga, ka šis tādas nederīgas sēnes mājā nesot. Atjājuši arī gudrie brāļi un stāstījuši, kādu šie bagātu ķēniņa dēlu esot redzējuši.
Otrā dienā brāļi atkal jājuši uz glāžu kalnu un muļķīti atstājuši mājā. Tas izprasījies mātei uz mežu sēņot, dabūjis šoreiz zelta zirgu un uzjājis jau gandrīz līdz galam, bet tad atkal griezies atpakaļ un aizjājis projām. Ļaudis tik nobrīnījušies, ka viņš tik ātri pazudis.
Mežā muļķītis atlaidis zirgu, pārģērbies, salasījis tārpainas sēnes un atnācis mājā, it kā nekas nebūtu noticis. Māte ar` nodomājusi, ka dēls laikam dumjš, ka lasa tādas sēnes. Kad gudrie brāļi atjājuši, tad stāstījuši, ka šodien bijis lepnāks jātnieks un uzjājis gandrīz jau pašā kalna galā.
Arī trešā dienā gudrie brāļi nepaliek mājā un jāj uz glāžu kalnu, bet muļķītim pavēl sēdēt mājā. Māte nu ar vairs negrib laist viņu sēņot. Šis māk tomēr labi mīļi lūgties, un māte ar` atlaiž. Šoreiz viņš aizjāj ar dimanta zirgu, pats ar` ģērbies dimanta drēbēs, uzjāj droši pašā kalna galā, sajem ķēniņa meitas gredzenu, tad aizjāj un pazūd aiz ļaužu bara.
Muļķītis atkal aizjāj mežā, atlaiž zirgu, pārģērbjas, pielasa tārpainas sēnes un atnāk mājā. Atjāj arī brāļi un stāsta brīnīdamies, ka lepnais ķēniņa dēls tagad uzjājis glāžu kalnā un dabūjis princeses gredzenu.
Ķēniņš nu gaida, ka nāks tas princis, kas nojēmis viņa meitas gredzenu, bet neviens nenāk. Tad ķēniņš saaicina visus savus pavalstniekus pie sevis, lai dabūtu zināt, kas sajēmis to gredzenu. Izmeklē arī abus brāļus, bet gredzena viņiem nav. Pēdīgi aicina arī muļķīti, kas aptinis vienu pirkstu ar lupatu. Atraisa lupatu un nu redz, ka viņa pirkstā stāv ķēniņa meitas gredzens. Vecajam ķēniņam gan nepatīk tāds znots, ko ļaudis turēja par muļķi, bet kad viņš atjāja ar savu dimanta zirgu dimanta drēbēs, tad viņš arī saprata, ka muļķis varbūt ir gudrāks par daudziem gudrajiem.

Turpmāk vēl!
Lappuses:
123456789 
 
© 2019 vieglifantazet.lv | www.viegli.lv | www.vieglicelot.lv | www.vieglistilot.lv
Top.LV