nost un uzbļāva: „Skaisto zirgu tu man nodūri, zīda kreklu tu man sadedzināji un nu vēl beidzot gribi manu līgavu nodurt vai nobendēt. Nost no manis pie karātavām!~”
Pie karātavām sulainis lūdzās, lai atvēlot beidzamo reizi ar valdnieku kaut ko parunāt. Valdnieks bija mierā. Nu sulainis jemās visu izstāstīt, ko no kraukļiem noklausījies un kādēļ viņš tā bija darījis. Patlaban sulainis gribēja beidzamo vārdu teikt, te atvērās pils durvis un līgava, sveika, vesela laukā iznākusi, sauca: „Nekariet to cilvēku!”
Bet bija jau par vēlu: sulainis bija izteicis beidzamo vārdu un tūdaļ palika par akmeni.
Valdnieks žņaudzīja rokas aiz žēluma, bet neko vairs nevarēja darīt. Asaras liedams, tas iznesa savu uzticamo sulaini par akmeni pārvērstu, pie savas gultas un nolika tur, lai tas tam būtu vienmēr priekš acīm.
Otrā gadā valdnieka sievai piedzima dēls. Viņš pajēma jauno dēlu uz rokām un nesa pie tā akmeņa sacīdams: „Ai, uzticamais sulaini, cik es šodien esmu priecīgs; kaut tu būtu dzīvs un spētu man līdz priecāties!”
Bet tai pašā acumirklī akmens tēls atbildēja: „Iegriezi savam dēlam ar zobenu sirds bedrītē brūci, iztecini trīs asins pilītes un ietecini tās manās nāsīs, tad būs labi.”
Valdnieks tā darīja, un re, akmens tēls pārvērtās atkal par senāko sulaini.

Ķēniņa meita glāžu kalnā.

Tēvs mirdams aicina savus trīs dēlus pie sevis un saka: „Kad es nomiršu un jūs mani apraksit, tad nāciet pirmās trīs dienas katrs savu nakti manu kapu vaktēt, lai man nenotiktu kāds ļaunums.”
Dēli arī apsolās visu izdarīt. Tēvs nomirst, dēli savīkš bēres un aprok tēvu. Vakarā nu vajadzēja iet vienam vaktēt tēva kapu. Bet abi vecākie dēli bija uzkundzējuši jaunāko un turēja to par muļķi. Jaunākajam bija tomēr laba sirds, viņš negribēja ar brāļiem strīdēties un labprāt viņiem padevās. Pirmam nu būtu jāiet vecākajam, bet tas pasaka jaunākajam, lai nu labāk viņš aizejot uz tēva kapu, šim pašam neesot vaļas.
Jaunākais arī aiziet, atsēstas uz tēva kapa un vaktē. Ap pusnakti iznāk mirušais tēvs no kapa un prasa: „Vai te mans vecākais dēls vaktē?”
„Nē, jaunākais!”
„Kādēļ tad vecākais nenāca?”
„Viņam neesot vaļas.”
„Ka tu mani paklausīji, tad es tev dāvinu šo sidraba svilpīti. Kad tu papūtīsi to svilpīti, tad atskries viens sidraba zirgs ar sidraba segliem, un uz tiem segliem būs arī skaistas sidraba drēbes.”
To izstāstījis, tēvs atkal pazuda. Rītā atnāk muļķa brālis mājā, gudrie brāļi nekā neprasa, šis ar` nekā nestāsta. Vakarā būtu jāiet vidējam brālim tēva kapu vaktēt, bet tas ar` paprasa jaunākajam brālim, vai šis nevarētu par viņu sargāt. Jaunākais vaktē atkal, tāpat kā izgājušo nakti. Pusnaktī iznāk tēvs un prasa: „Vai te mans vidējais dēls vaktē?”
„Nē, jaunākais!”
„Kādēļ vidējais nenāca?”
„Viņam neesot vaļas.”
„Šoreiz es tev dāvinu šo zelta svilpīti, kad tu to pūtīsi, tad atskries zelta zirgs.”
Tēvs atkal pazūd, muļķa brālis rītā atnāk mājā. Vakarā nu jāiet viņam pašam vaktēt, brāļi tagad neliekas ne zinīt. Viņš aiziet, atsēstas uz kapa, pusnaktī iznāk tēvs un prasa: „Vai te mans jaunākais dēls vaktē?”
Lappuses:
123456789
 
© 2019 vieglifantazet.lv | www.viegli.lv | www.vieglicelot.lv | www.vieglistilot.lv
Top.LV