paši ābeles zari pretī, un viņa rauj ābolus, cik gribēdama. Ķēniņa dēlam ļoti patīk skaistā sērdienīte, viņš to iesēdina savā karītē un aizbrauc projām. Arī zelta ābele aizgāja viņiem skanēdama vien līdz.
Tā nu ķēniņa dēls apprecēja skaisto bārenīti un dzīvoja laimīgi; bet ragana ar savām meitām palika mājā un nekā nevarēja izdarīt ar savu gudrību.

Uzticamais sulainis.

Vienam valdniekam bija ļoti gudrs un uzticams sulainis. Valdnieks tādēļ viņu ļoti mīlēja un izturēja kā savu bērnu.
Bet reiz valdniekam uzbruka nikna slimība, kas ilgi to vārdzināja; nevarēja ne nomirt, ne izveseļoties. Vienu dienu slimība palika vēl niknāka. Valdnieks, pie beigām juzdamies, lika iesaukt savu uzticamo sulaini un sacīja: „Še tev pils atslēgas, pasauc manu dēlu un izrādi tam visas pils istabas, visus pils kaktus, tik neved to tai istabā, kas garajā gaņģa galā.”
To sacījis, valdnieks nolika savu galvu uz pagalvja un nomira.
Pēc bērēm sulainis pajēma atslēgas un izradīja jaunajam valdniekam visas pakaktes; tikai tai istabiņā neveda, kas bija garā gaņģa galā. Bet jaunais valdnieks sacīja: „Tu biji manam tēvam uzticams. Esi arī man un parādi man to istabu, kas garā gaņģa galā.”
„Nevaru, tavam tēvam apsolījos, ka nerādīšu, man jātura vārds.”
Bet jaunais valdnieks sadusmojies, pajēma atslēgas un pats atslēdza durvis. Gan sulainis iespiedās durvīs, gan cēlās uz pirkstu galiem, lai aizstātos ziņkārīgajam priekšā, bet tikpat nelīdzēja. Jaunais valdnieks pabāza galvu caur sulaiņa padusēm un ieraudzīja istabiņas dibenā ļoti skaistu princeses bildi. Tas tīri paģība no lieliem priekiem. Viņš apķēra sulaini, sacīdams: „Man nepietiek ar redzēšanu vien. Brauksim pasaulē daiļo princesi meklēt; gribu viņu par savu līgavu dabūt.”
Nu rīkoja kuģi un taisījās lieliskām. Kad viss bija kārtībā, tad jaunais valdnieks uzvilka savām valdnieka drēbēm pāri vienkāršu mēteli, lai to nepazītu, un devās ceļā. Bet gabalu braukušiem, gudrais sulainis iesaucās: „Tā neiet! Mums jāgriežas atpakaļ un jāizkaldina no zelta un sidraba dārgas lietas, ar ko daiļo princesi atpirkt.”
Atbrauca atpakaļ. Trīs nedēļas čakli strādāja, kamēr izkaldināja no zelta un sidraba retas, retas lietas: gan visādus putnus, gan zvērus, gan šādus daiktus, gan tādus. Pus kuģi gandrīz ar dārgumiem vien piekrāva. Tagad devās no jauna jūrā. Nu brauca, nu brauca, paši nezinādami, uz kurieni. Izmeklējās vienā jūras malā, izmeklējās otrā, nekur daiļās princeses. Beidzot kādā spožā saules rītā jaunais valdnieks uz jūras pamanīja kaut ko lielā attālumā laistāmies. Sulainis tūliņ lika kuģi uz to pusi griezt. Pabrauca labu gabalu uz priekšu, vēl nekas izšķirams – tik redz, ka laistās. Pabrauc atkal labu gabalu, vēl nekā – tik redz mirdzam. Pabrauca jo lielāku gabalu, nu sāk izšķirt – jūras malā spoža, spoža zelta pils.
Te būs daiļā princese!” sulainis iesaucās un rīkojās ātri, ka jo drīzāk sasniegtu malu. Kuģis viegli apstājās pils tuvumā, pilī, kā liekas, gan gulēja dienas vidu. Sulainis pajēma pilnu klēpi dārgmantu un devās uz pili, pieteikdams jaunajam valdniekam, lai no kuģa neatkustētos.
Pie pils vārtiem sulainis apstājās; viņš nezināja, vai pieklauvēt, vai nogaidīt. Beidzot pils vārti atdarījās; viena sieviete ar zelta nēšiem, sidraba spaiņiem izsteidzās caur vārtiem un gāja pie avota ūdeni smelt. Sulainis tīši sagrozīja saulē savas zelta lietas, lai spožums spoguļotos avotā. Sieviete, spožas ēnas avotā redzēdama, atgriezās un prasīja: „Vai, tautiet, kas tev par spožām lietām!”
„Tas vēl nekas, bet kad tu redzētu, kādas lietas vēl manam kungam!”:
„Var gan būt, bet ja tev laba sirds, tad atdod kādas lietas mūsu princesei. Kā viņa par tām priecātos!”
„Dosim, dosim, labprāt dosim; tik pasaki, lai princese pati iznāktu pie lietām.”
Lappuses:
123456789
 
© 2019 vieglifantazet.lv | www.viegli.lv | www.vieglicelot.lv | www.vieglistilot.lv
Top.LV