sidraba lietas, tad tur saiet visa ķēniņa bagātība iekšā un maiss vēl nav galīgi pilns. Puisis arī vairāk neprasa, un Kokrāvējs jem maisu uz pleciem un iet mierīgi projām.
Ķēniņam paliek žēl savas bagātības un tas nu sasauc visu savu karaspēku, lai tas dzenas stipriniekiem pakaļ un nojem viņiem lielo naudas maisu.
Kad karaspēks pienāk pie stipriniekiem, tad Pūtējs pataisa abas nāsis vaļā un sāk pūst. Viss karaspēks izšķīst kā putekļi.
 Ķēniņš ar savu meitu nu nožēlo, ka pārsteigušies, vajadzējis turēt vārdu un izlīgt ar labu. Ķēniņš aizbrauc pats pie stipriniekiem un lūdz jaunajam puisim piedošanas. Puisim ir laba sirds, un tas atdod atkal ķēniņam viņa zeltu un sidrabu.
Jaunais puisis tagad apprecēja ķēniņa meitu, bet viņa ceļa biedri dabūja ēst un dzert, cik katram patika.

Vienacīte, Divacīte, Trijacīte.

Vienai raganai ir trīs īstas meitas: vienace, divace, trijace un arī viena pameita. Mātes meitas nedara nekā, bet pameitai ik rītus tām jāpienes brokastis pie gultas. Tad tai jāsteidzas vēl ganos, kur ne vien lopi ganāmi, bet arī katru dienu vēl jāsavērpj trīs mārciņas linu.
Nespēdama tik daudz darbu padarīt, nabaga bārenīte sāk raudāt. Pienāk laipns vecītis un prasa: „Kam tu, meitiņ, tā raudi?”
„Es nevaru tik daudz linu savērpt un bīstos no pamātes, ka nevarēšu dzijas atdot.”
„Tas nekas! Iedod tik tos linus savas mātes raibai gosniņai. Tā sagremos linus un pa nāsīm tai nāks gatavas dzijas laukā!”
Meitene tā izdara un visi lini ir īsā brīdī savērpti. Vakarā bārenīte atdod dzijas pamātei. Bet nu raganai ir skaudība, ka pameita ir tāda mudīga strādniece. Viņa labprāt būtu to bārusi un sunījusi, bet viss darbs ir padarīts. Viņa tomēr nevar saprast, kā pameita varējusi tik daudz linu savērpt.
Otrā dienā ragana sūta savu vienaci bārenei līdz uz ganiem, lai tā noskatītos, kā bārenīte vērpj. Ganos abas meitas atsēstas zemē, un bārenīte sāk šai galvu ieskāt, dziedādama: „Midzi, midzi, vienactiņa!”
Vienace drīz vien aizmiga, bet bārenīte pa to laiku atdod linus gotiņai un pēc maza brītiņa dabūja gatavas dzijas. Kad vienace pamostas, tad viss darbs jau sen padarīts, un šai nu nav nekā, ko mātei stāstīt.
Trešā dienā pamāte sūta divaci uz ganiem, lai tā izzina, ko pameita dara. Arī tai bārenīte ieskā galvu dziedādama: „Midzi, midzi, vienactiņa, midzi, midzi, otractiņa!”
Divace aizmieg un bārenīte pasteidzas savus linus likt savērpt. Tā nu arī divacei neizdodas noskatīties, kā bārene savērpj dzijas.
Ceturtā dienā ragana sūta trijaci ganos, lai tā labi uzmanītu bārenīti. Šī ieskā arī trijacei galvu un dzied: „Midzi, midzi, vienactiņa, midzi, midzi, otractiņa!”
Trijace gan arī aizmieg, bet viņas trešā acs, kas bijusi pakausī, un nebijusi aizmidzināta, noskatās, ka bārenītes raibā govs ir šai par palīgu. Ragana to dabū zināt un nospriež ar savām meitām, ka raibā govs tūliņ jānokauj. Bārenīte gan raud un vaimanā, bet pamāte liek raibo govi nokaut.
Nevienam neredzot, pienāk atkal tas pats vecītis pie bārenītes un pamāca: „Pameklē pa govs zarnām, tur tu atradīsi vienu zirni. Iedēsti tu to zirni zemē, tad tev klāsies labi!”
No zirņa nu izaug zelta ābele ar skaistiem zelta āboliem. Visi ļaudis brīnās par šo neredzēto ābeli. Arī pats ķēniņa dēls dabū par to dzirdēt un atbrauc apskatīties brīnuma ābeli. Ragana sūta savas meitas pretī, lai tās pasniedz ķēniņa dēlam skaitos ābolus. Kā šās sniedzas pēc āboliem, tā ābeles zari paceļas uz augšu, un šās nekā netiek pie āboliem klāt. Pašām par lielu kaunu bija jājem bārenīte palīgā. Tai nu liecas
Lappuses:
123456789
 
© 2019 vieglifantazet.lv | www.viegli.lv | www.vieglicelot.lv | www.vieglistilot.lv
Top.LV