„Lasu mātei žagarus.”
„Vai nenāksi mums līdz laimi meklēt?”
Koku rāvējs ir ar mieru, un nu iet visi trīs tālāk. Ejot satiek atkal vienu vīru, tas pielicis lielu garu plinti pie vaigiem un taisās šaut, bet šie neredz nekāda zvēra, ko šāvējs gribētu šaut. Puisis viņam prasa: „Ko tu tur par velti šaun, ka neredz ne zvēra, ne putna?”
„Es gribu nošaut vienu odu, kas aiz desmit verstēm laižas ap ozolu.”
„Nāc mums labāk līdz laimi meklēt.”
Šāvējs arī iet. Tā ejot viņi redz, ka griežas trīs vējdzirnavas, bet gaisā nejūt nekāda vēja. Pēdīgi viņi ierauga, ka grāvmalā ir atgulies viens vīrs, kas pūš pa vienu nāss caurumu, bet otru ir aizbāzis ar lupatiņu. Puisis tam atkal uzprasa: „Ko tu tur dari?”
„Griežu vējdzirnavas.”
„Kādēļ tu esi vienu nāsi aizbāzis?”
„Ja es pūstu ar abām nāsīm, tad dzirnavas izputētu.”
„Tad jau tu varētu iet ar mums kopā laimi meklēt.”
Nu jau iet visi pieci kopā. Tā ejot viņi sastop sesto ceļotāju, kas uzlicis cepuri uz vienas auss. Puisis prasa: „Kāpēc tu neliec cepuri taisni galvā?”
„Kad es uzlikšu cepuri taisni galvā, tad būs tūliņ tāds aukstums, ka zeme sasals.”
„Nu tad nāc tu arī mums līdz!”
Tā nu visi seši nonāk pie vienas ķēniņa pils. Tam ķēniņam bijusi ļoti skaista meita un turklāt arī liela skrējēja. Skaistai princesei bijis daudz precinieku, un viņa nezinājusi, kuru jemt, kuru nejemt. Pēdīgi apsolījusies būt tam par sievu, kas viņu noskriešot. Bet neviens precinieks netiek ātrai skrējējai līdz. Jaunais puisis, palaizdamies uz savu ceļa biedru palīdzību, arī grib skrieties. Vecais ķēniņš ir ar mieru, un skrējējs uzjemas skriet jaunā puiša vietā.
Nākošā dienā ķēniņš iedod vienu krūzi savai meitai, otru krūzi skrējējam, un tad liek skriet abiem uz avotu, kas atrodas septiņas verstis no ķēniņa pils. Kurš nu pirmais atnesīs savā krūzē tā avota ūdeni, tas būs uzvarējis.
Skrējējs noraisa akmeņus no kājām, aizskrien kā zibens uz avotu, iesmeļ ūdeni un skrien atkal atpakaļ. Pusceļā ir liels kupls ozols un pie tā skrējējs atsēstas drusku atvēsināties no karstās saules, bet sēdēdams drīz aizmieg. Ķēniņa meita, nu tikai vēl turpu skriedama, ierauga skrējēju aizmigušu, izlej tā krūzi tukšu un aizskrien uz avotu. Atpakaļ skriedama, viņa jau noskrien skrējējam garām un priecājas, ka būs uzvarējusi.
Jaunais puisis ar saviem ceļa biedriem brīnās, kur skrējējs tik ilgi kavējas. Šāvējs apskatās un redz, ka skrējējs apakš ozola aizmidzis. Viņš nošauj ozolam vienu zaru, kas uzkrīt gulētājam virsū un pamodina to. Redzēdams, ka krūze izlieta, viņš skrien atkal uz avotu, steigšus iesmeļ ūdeni un atskrien atpakaļ uz pili agrāki nekā ķēniņa meita.
Pēc paša ķēniņa solījuma jaunajam puisim nu jādabū ķēniņa meita par sievu. Bet princesei nepatīk tāds vienkāršs zemnieku puisis, un viņa negrib iet. Tas ir arī pašam ķēniņam pa prātam, un viņš grib dabūt puisi pie malas. Liek sakurināt ļoti karstu pirti un aicina puisi tur pērties. Puisis mana gan ļaunu nodomu, bet negrib ķēniņam pretoties un aiziet uz pirti kopā ar savu aukstuma vīru. Pirti nu sakurina karstu kā cepli, un ķēniņš jau domā, ka abi pērājies būs pagalam. Bet aukstuma vīrs uzliek cepuri taisni galvā un pirtī vairs nejūt nekāda karstuma. No rīta puisis vēl sūdzas ķēniņam, ka siltuma bijis par maz.
Tagad ķēniņš grib apmierināt puisi ar labu un piedāvā tam naudu. Viņš grib būt vēl devīgs un apsola tam tik daudz zelta un sidraba naudas, cik viens vīrs var panest. Puisis atbild: „Es jau ar` negribu ķēniņam pretī runāt. Ko ķēniņš sola, būs labi!”
Tad jaunais puisis sapērk pilsētā visus audeklus un sašuj no tiem vienu pašu lielu  un stipru maisu. Kad nu sāk tur bērt ķēniņa zelta un
Lappuses:
123456789
 
© 2019 vieglifantazet.lv | www.viegli.lv | www.vieglicelot.lv | www.vieglistilot.lv
Top.LV