Tagad abiem ceļotājiem naudas bijis diezgan. Otrā dienā ķēniņš atkal vēstījis to ķēniņa dēlu pie sevim un atkal tāpat runājis. Tad viņš atkal gājis atpakaļ un sacījis uz skrējēju: „Pavisam slikti, ka tu izrunāji! Dievs zina, kā mums pašiem vispēdīgi klāsies.”
Otrā naktī skrējējs gājis atkal uz to pašu vietu un uzsējis uz galvas sidraba karoti. Tur viņš nozvērējis velnam atkal vienreiz, otrreiz, trešureiz, un visas reizes nepareizi. Tad velns nosviedis vienu lielu mēteli, sacīdams: „Kad tu kur gribi iet, tad uzvelc to mēteli, tevi nekas neredzēs, ir pats velns nevarēs tevi saredzēt.”
Pajēmis velna doto mēteli, viņš gājis uz māju. Trešā dienā atkal ķēniņa dēlam bija jāiet pie ķēniņa, un viņš šo ar tiem pašiem vārdiem atlaidis.
Tad skrējējs gājis vēl trešā naktī uz to pašu vietu ar savu sidraba karoti un visas trīs reizes zvērējis nepareizi. Nu velns nosviedis tam lielu zobenu un sacījis: „Kad tu to zobenu pajemsi rokā, tad, kur vien tu paskatīsies, tur galvas kritīs kā pogas, i pašiem velniem no tā zobena kritīs galvas zemē.”
Ceturtā dienā ķēniņš atkal vēstījis ķēniņa dēlu pie sevis. Bet tad paša ķēniņa meita iedevusi viņam tabakas dozi, sacīdama: „Rītā man atnes atkal šo dozi, jo citādi ķēniņš redzēs, ka man nebūs tās dozes.”
Viņš pajēma dozi un pārnāca priecīgs mājā. Bet nu skrējējs sacīja: „Kam tu jemi to dozi? Tev viņa var nozust, kur tad tu viņu dabūsi?”
„Ak, kas man te viņu jems?”
Un tur tai krogā bijušas trīs mazas kastītes: viena lielāka, otra mazāka, un trešā vēl mazāka. Tad viņš ielicis dozi tai vismazākā kastītē, to atkal vidējā un vidējo vislielākā. Visas trīs kastītes viņš aizslēdzis un sacījis: „Kas tur gan viņu varētu dabūt?”
„Jā, jā, kas to var zināt, kādu cilvēku pasaulē nav!” skrējējs atbildējis.
Kad nu viņi nakti apgulušies, skrējējs redzējis, ka tā ķēniņa meita ar divi zirgi piebraukusi pie tā kroga, iegājusi iekšā, atslēgusi pirmo, otru un trešo kastīti, izjēmusi to dozi un aizbraukusi projām. Bet skrējējs gājis tai pakaļ un redzējis, ka viņa aizbrauc uz elli. Skrējējs bij apvilcis to mēteli, ko velns tam iedevis pie naudas bedres. Un kad ķēniņa meita iegājusi ellē, tad tā atdevusi to kasti velnam. Bet velni tūliņ saoduši svešu smaku, un daži jau sākuši runāt: „Kas te var būt? Te ir ērmīga sveša smaka?”
Tad skrējējs pajēmis rokā to zobenu, ko velns iedevis, un tūliņ velniem kritušas galvas zemē. Bet ķēniņa meita, to redzēdama, ātri vien aizbrauca projām. Skrējējs nu pajēmis ķēniņa meitas tabakas dozi, pārgājis atpakaļ uz krogu un apgulies, it kā nekur nebūtu bijis.
Rītā, kad ķēniņa dēls uzcēlies un dozes vairs neatradis, skrējējs sacījis: „Edz, kam tu jēmi? Es jau tev sacīju, ka var izzagt! Kur nu jemsi atdot ķēniņa meitai?”
Tad ķēniņa dēls gribējis no bailēm vai projām bēgt; bet nu skrējējs atdevis tam dozi, zobenu, mēteli un maisu, sacīdams: „Tā es tevi pasaulē glābu, tāpēc, ka tu mani izpirki no skursteņa.”
To sacījis, tas vēl pamācīja, kas ar maisu, zobenu un mēteli darāms, un tad pazudis.
Ķēniņa dēls nu apprecēja skaisto ķēniņa meitu, kas nu arī no velnu varas bija atsvabināta, aizbrauca pie sava tēva un dzīvoja laimīgi.

Pieci savādie stiprinieki.

Jaunam puisim nomiruši tēvs un māte, un viņš gājis pasaulē darbu un laimi meklēt. Tā iedams, viņš saticis vienu vīru, kas gājis pa ceļu, bet pie kājām viņam bijuši piesieti dzirnavu akmeņi. Puisis brīnīdamies prasījis: „Kam tu tādus smagus akmeņus pie kājām sien?”
„Ja man nebūs smagu akmeņu pie kājām, tad es vairs nevarēšu uz vietas palikt. Mazā brīdī es izskriešu visu pasauli.”
„Iesim labāk kopā laimi meklēt!”
Skrējējs ir ar mieru, un nu iet abi divi tālāku. Ejot viņi satiek vīru, kas rauj kokus ar visām saknēm laukā. Puisis prasa: „Ko tu dari?”
Lappuses:
123456789
 
© 2019 vieglifantazet.lv | www.viegli.lv | www.vieglicelot.lv | www.vieglistilot.lv
Top.LV