Uz vienu reizi nāk tās trīs vecenes iekšā. Visi kungi, visi brīnās, kas šīs tādas esot.
Tad tā viena teikusi: „Es jaunās dienās biju liela vērpēja, savērpu puspodiem, podiem, pusotrapodiem linu pa vienu nakti, un ko nu vēl pa dienu, re, tā dabūju tos resnos pirkstus, lieliskām vērpdama.”
Otrā teikusi: „Es arī biju liela vērpēja: resnās lūpas dabūju vienmēr vērpdama, vienmēr diegus slapinādama, un deguns vērpjot man arvienu tā kratījās, kamēr izkratījās tik garš un resns.”
Trešā teikusi: „Es arī biju liela vērpēja, un vienmēr sēdot dabūju resnas gūžas.”
Tad kungam palicis bail, ka viņa jaunā sieva vērpdama arī nepaliek tik neglīta, kā tās trīs vecenes, tādēļ savā muižā vērpšanu pavisam aizliedzis un visus ratiņus licis sadedzināt. Vēlāk pat gājis pa pagasta mājām apkārt, ratiņus cirzdams un dedzinādams.

Pateicīgais mironis.

Vienam ķēniņam bijis viens pats dēls, un tas gribējis ceļot pa pasauli; bet tēvs, viņu žēlodams, nav laidis. Tad dēls sacījis: „Es darīšu sev galu, ja tu nelaidīsi!”
Vispēdīgi ķēniņš arī viņu laidis, iedevis vēl skaistu zirgu un pats vēl jājis pavadīt. Gabalu jājuši, viņi nokusuši un apgūlušies vienā krogā. Bet rītā dēls atstājis tēvu turpat krogā un aizjājis viens pats pasaulē. Jājis, jājis – iejājis atkal vienā krogā, iegājis ķēķī uzpīpēt un ieraudzījis skurstenī vienu cilvēku, kas tur bijis pakārts. Iegājis pie krodzinieka prasījis, kādēļ tas cilvēks tur esot dūmos iekārts.
Šai zemē esot tāds ieradums: ja kāds apgrēkojies par desmit rubļiem un nevarot aizmaksāt, to iekarot dūmos.
Bet kad nu otrs aizmaksājot tos desmit rubļus, vai tad varot viņu izpirkt?
Krodzinieks sacījis: jā, tad gan varot.
Nu ķēniņa dēls aizmaksājis tos desmit rubļus, izpircis pakārto vīru, apracis to un jājis atkal projām. Jājis, jājis – atskatījies atpakaļ un ieraudzījis vienu cilvēku skrienam. Tas sacījis: „Es arī iešu, kur tu jāsi.”
Ķēniņa dēls sacījis: „Ak, es jau jāju plašo pasauli apskatīties.”
Tad sacījis tas skrējējs: „Nu, es jau arī varu staigāt pa pasauli.”
„Nāc, nāc – es jau arī negribu noliegt.”
Nu viņi ceļoja abi divi tālāk. Tad ķēniņa dēls viņam pastāstīja: „Nesaki nevienam, ko es tev stāstīšu. Es esmu ķēniņa dēls, un man vairs nav necik naudas. Bet nestāsti to nevienam, citādi man var varbūt kāda nelaime notikt, ka mani ieliek cietumā.”
Ceļa biedrs arī apjēmās nevienam nekā nesacīt. Iegājuši nu abi divi vienā pilsētā – skrējējs taču izpļāpājis, ka viņš ķēniņa dēls, un nu šim jāiet pie ķēniņa. Tad viņš sacījis uz skrējēju: „Ech, ka tu izpļāpāji! Dievs zina, ka nu man klāsies; ka neieliek vēl mūs abus cietumā!”
Tā nu šis arī aiziet pie tās zemes ķēniņa. Ķēniņš vaicā: „Vai tu esi ķēniņa dēls?”
„Jā!”
Tad tas ķēniņš viņu atlaidis, nav ilgi pie sevis turējis. Tas skrējējs nu esot zinājis, ka še vienā vietā esot nauda zemē. Viņš uzsējis sidraba karoti uz galvas un naktī aizgājis uz turieni. Piegājis pie tās vietas, iznācis velns un prasījis: „Ko tu te gribi?”
„Es dzirdēju, ka te nauda esot, man vajaga naudas!” skrējējs sacījis.
„Nu, pazvērē, ka tu man pats palieci. Es gan redzēšu, ka tu labi zvērēsi.”
Tad skrējējs zvērējis, ka šis viņam patiesi padošoties. Bet velns sacījis: „Tas ir viltīgi zvērēts!” Jo kam zvērējot ir sidrabs klāt, tas tikai uz to sidrabu vien zvērē, bet neizsaka īstas patiesības. Un viņš trīs reiz tā zvērējis un visas reizes nepareizi. Tad velns nosviedis vienu maisu un sacījis: „Ja tev naudas vajaga, tad nosvied to maisu zemē, naudas būs diezgan.”

Lappuses:
123456789
 
© 2019 vieglifantazet.lv | www.viegli.lv | www.vieglicelot.lv | www.vieglistilot.lv
Top.LV