„Es ar tevi esmu apnicis līdz beidzamam,” zaldāts atbild, „gribu no tevis atsvabināties. Ja tu atdod man savas drēbes un ķēniņa dotās grāmatas, tad atstāšu tevi dzīvu; ja nē, tad vari akā palikt.”
„Velc tik ārā,” princis lūdzas, „atdošu visu.” Tā arī notiek, un nu viņi izšķiras.
Zaldāts noiet pie kāda ķēniņa, uzrāda savas grāmatas, un ķēniņš viņu piejem par dēlu, bet negodīgas dzīvošanas dēļ drīzi viņu aizdzen. Pēc tam viņš iestājas pie pūķiem dienestā.
„Ja tu mums katram atved labi skaistu meitu,” pūķi saka zaldātam, „tad dosim tev katrs divi pūri naudas.” Zaldāts pārdomā, kā pie meitām tikt, un arī apsolās visu uzdarīt.
Princis tai laikā ir atkal atnācis nepazīts sava tēva pilī un salīdzis par zirgu puisi.
Reiz viņš satiekas pie pils mūriem ar Misiņbārdi un izstāsta tam visu ligu. „Gan mēs atriebsimies zaldātam,” Misiņbārdis to mierina, „vai nenaksi šovakar pie mums dzīrēs?”
„Labprāt!” zirgu puisis atbild.
„Bet liec vērā,” Misiņbārdis pamāca tālāk, „ēst un dzert ir brīv – runāt nē. Tagad steidzies, ka drīzi tiekam turp.”
Dienas darbus pabeidzis, princis iet tam līdz. Jūrmalā sēžas abi laivā un brauc. Malā tikuši, viņi nonāk lepnā pilī, kur ir daudz viesu. Vis ēd un dzer, bet nerunā ne vārda. Pēc kāda laika visi atkal šķiras. Zirgu puisis pajem no turienes līdz sidraba zirgu.
 Otrā vakarā tie brauc atkal uz dzīrēm. „Ēd un dzer, cik gribi,” Misiņbārdis piekodina, „bet tikai nerunā!” Mājā braucot, puisis pajem līdz zelta zirgu. Trešā vakarā viņš tāpat pārved dimanta zirgu.
Neilgi pēc tam atjāj pie ķēniņa pazīstamais zaldāts. „Mans kungs mani sūta,” zaldāts saka, „lai aizvedu viņam jūsu vecāko meitu.”
„Manu vecāko meitu? Kas tad tāds ir tavs kungs, ka viņš man tā var prasīt?”
„Nebūs labi, ķēniņ!” zaldāts biedina, „mans kungs ir varens pūķis, viņš apspļaus visu jūsu zemi ar uguni un visu nodedzinās.”
„Došu jau savu meitu!” ķēniņš atbild izbijies. Zaldāts aizjāj.
Ķēniņš izsludina: „Pusi no manas valsts dabūs tas, kas novedīs manu meitu pie pūķa un viņu atkal atvedīs dzīvu atpakaļ.”
Zirgu puisis apbruņojies, sēžas sidraba zirgā un jāj pie ķēniņa. Šis, turēdams to par kādu svešu princi, ļauj arī tam aizvest savu meitu. Meita sēžas viņam aiz muguras, un tā abi aizjāj.
„Dod man to meitu!” sauc pūķis jūrmalā, uguni spļaudams, ka sakarst zirgu puiša bruņas. Bet šis tam virsū ar zobenu, žviks! un pūķis izstiepjas. Puisis izgriež tam mēli un pajem to līdz. Ķēniņam liels prieks par atdabūto meitu; bet varonis nezin kur nozūd.
Otrā dienā zaldāts prasa atkal otru meitu. Nepazīstamais ir drīzumā klāt un aizved nelaimīgo princesi. Pūķis jūrmalā ar trim galvām viņu jau sagaida un spļauj tā ugunis, ka bruņas top sarkanas. Puisi kā kaķis viņam kaklā – un visas trīs galvas zemē. Mēles izgriezis, viņš laiž atkal mājā un tad tāpat aiziet savu ceļu.
Trešā dienā zaldāts klāt un prasa tagad jaunāko meitu. Ķēniņam arī jāapsola. Tūliņ atjāj arī varonis, bet šoreiz ar dimanta zirgu. Viņš nu pajem jaunāko princesi savā zirgā un drīzā laikā aizjāj uz nelaimes vietu. Jūrmalā stāv pūķis ar sešām galvām. Atstājis ķēniņa meitu drošā vietā, puisi nolec no zirga. Pūķis nu krākdams, šņākdams brūk viņam virsū, bet puisis iegrūž laimīgi savu šķēpu pūķim vēderā, kas tūliņ grīļojas, mēles šaudīdams. Princis uzlec viņam kaklā, nocērt visas galvas un, izrāvis mēles, jāj uz māju.
Ķēniņš sauc: „Varoni! Jem manu jaunāko meitu, lielākas algas man vairs tev nav.”
„Nē, ķēniņ, to nevaru,” zirgu puisis atbild. „Esmu viņas brālis, tavs padzītais dēls.”
Tēvs nu ir laimīgs bez gala.
Ķēniņš, dabūjis zināt zaldāta blēdību, izsūta karavīrus, lai saķertu blēdi. Tas šiem arī izdodas. Kamēr Misiņbārdis svin kazas ar ķēniņa vecāko meitu, tamēr zaldātam jāgrauž pūķu meles cietumā. Pēc kāzām viņu tomēr apžēlo, pavadot ar suņa godu.

Turpmāk vēl!

Lappuses:
123456789 
 
© 2019 vieglifantazet.lv | www.viegli.lv | www.vieglicelot.lv | www.vieglistilot.lv
Top.LV