Kad viņa bijusi paēdusi, tad sacījusi uz Laimesmāti: „Nu, dod man zemenes.”
Laimesmāte sacījusi, lai pajemot slotiņu un noslaukot paviļas, tad tur jau zemenes būšot.
„Es gan neiešu tavas paviļas tīrīt. Vari pati viņas slaucīt. Es tikai lasīšu zemenes.”
Īstā meita nevīžājusi paviļas slaucīt. Laimesmāte nu gājusi pati paviļas tīrīt un palīdzējusi vēl zemenes ar1 pielasīt. Tad nu īsta meita teikusi: „Kā, vai tad tu man laimes nemaz nedosi?”
Laimesmāte iedevusi īstai meitai vienu kastīti un sacījusi, ka kastīti varot tikai pēc gada vaļā taisīt, un tur tad būšot šās laime.
Īstā meita nu skriešus vien likusies uz māju projām. Viņa ieskrējusi mājā gauži aizelsusies no lieliem priekiem.
Trešā dienā mājā iegājis viens ķēniņa dēls un prasījis, vai kāda meita šim negribot nākt līdz. Pameita bijusi ar mieru iet pie ķēniņa par kalpotāju. Viņa nu mielojusi ķēniņa dēlu ar zemenēm. Ķēniņa dēls ļoti brīnījies, kur pameita varējusi pašā ziemas vidū zemenes jemt. Pameita visu izstāstījusi, kā bijis. Nu pienākusi arī īstā meita, un tā ar sākusi mielot ķēniņa dēlu ar savām zemenēm. Bet tās nebijušas tādas, ka pameitas zemenes, un bijušas pavisam rūgtas. Trīs dienas bijušas pagājušas, un pameita taisījusi vaļā to kastīti, kuru tai Laimesmāte devusi. Kastītē bijušas ķēniņienes rotas un kronis. Tā arī viss noticis: ķēniņa dēls apprecējis pameitu, un tā palikusi par ķēniņieni.
Kad pagājis gads, tad īstā meita vērusi vaļā savu kastīti. No kastītes uzšāvusies uguns liesma un nodedzinājusi visu māju ar māti un nekrietno īsto meitu.

Misiņbārdis.

Vienam ķēniņam bija dēls un trīs meitas. Dēlu viņš mīļoja vairāk par visiem bērniem. Ķēniņš bija dēstījis ābeli, kam auga zelta āboli; bet katru nakti nozuda pa ābolam. Princis pavēlēja cilpas ietaisīt ābelē. Tavu brīnumu! Vīrs ar misiņa bārdu bija no rīta cilpās. Ķēniņš, gribēdams to rādīt saviem draugiem, liek viņu cietumā ielikt. Kamēr šis cietumā, tamēr rotaļojas princis ar ābolu blakus istabā. Bet kas par nelaimi! Ābols – ka tas gadījies, kā ne – ierit pa caurumu pie Misiņbārža.
Princis lūdzas: „Mīļo Misiņbārd, atdod man ābolu!”
„Ja izlaidīsi mani no cietuma,” teic Misiņbārdis, „ tad dabūsi, ātrāki nē.”
„To nevaru, cietuma atslēga manai mātei kabatā.”
„Ej pie mātes,” Misiņbārdis māca, „liec galvu ieskāties un izjem pa to brīdi atslēgu no kabatas. Mani izlaidis, atliec atslēgu tāpat atpakaļ.”
Princis nu arī izlaiž Misiņbārdi. Šis saka: „Kad tev kā vajaga, tad sauc mani, un es būšu klāt.”
Princis iet atkal pie mātes: „Ieskā man vēl galvu!” Kamēr māte ieskā galvu, princis stumj lēnām atslēgu kabatā, bet māte to pamana.
„Ko tu darīji ar atslēgu?” viņa uzprasa. Dēls mātei izstāsta visu. Sanāk viesi ķēniņam. Viņš ved Misiņbārdi rādīt; bet cietums tukšs. Ķēniņiene pastāsta, kas noticis.
„Ārā no manas valsts!” ķēniņš tam bargi uzsauc, „tikai vienu vienīgu zaldātu vari jemt līdz, bet atstāj šo pašu stundu manu valsti.”
Abi aiziet itin bēdīgi un pēdīgi nomaldās kādā tuksnesī. „Skaties tik, „ zaldāts saka, „man tevis labad būs vēl badā jānomirst; uzturs jau iet pie beigām, ūdens ne lāsītes. Slapst, ka vai mēle pie aukslējiem piekalst.”
Princis atcērt: „Ko nu tik daudz pļāpā? Rau`, kur aka, iesim turp.”
Viņi nonāk pie akas, bet nevar sasniegt ūdeni. Zaldātam padoms drīz rokā. „Nolaid mani pie kājām akā,” viņš saka, „es nolaidīšu arī tevi, kad padzeršos.”
„Labi!” Zaldāts padzēries, nolaiž princi akā.
„Padzēru jau,” šis sauc, „velc mani ārā!”

Lappuses:
123456789
 
© 2019 vieglifantazet.lv | www.viegli.lv | www.vieglicelot.lv | www.vieglistilot.lv
Top.LV