viņš teica: „Atlaid tu visus cilvēkus no verdzības un nemoki viņus ar grūtiem darbiem! Citādi tev arī būs ellē jāmokās.”
To teicis, kunga tēvs atkal aizbrauca uz elli. Mājā pārnācis, lielskungs tūliņ atlaida visus savus vergus un nevienu vairs nemocīja ar pārmērīgiem darbiem. Arī Garais Jēkabs nu varēja mierīgi dzīvot savā skaistajā mājiņā.

Meitas pie Laimes mātes.

Vienai mātei bijusi pameita un īstā meita. Pameita bijusi strādīga un godīga; bet māte pameitu visādi nerrojusi, mērdējusi badā un mocījusi. Savu īsto meitu māte traki lutinājusi. Reiz pašā ziemas vidū māte sūtījusi pameitu uz mežu pēc zemenēm. Viņa iedevusi tai līdz lielu grozu un maizes kukuli, kas bijis no smiltīm un pelniem, tikai miltos apvārtīts.
Pameita aizgājusi uz mežu, izstaigājusi visu dienu, nonīkusi un nosalusi, un nekā neatradusi. Pameita iegājusi mežā tālu, tālu. Viņa vairs nezinājusi ceļu uz māju, un vakars arī nācis virsū. Pameita apsēdusies uz celma un gauži, gauži raudājusi. Kad nu meita pacēlusi galvu, tad redzējusi, ka turpat netālu ir maza mājiņa. Pameita nu tūliņ gājusi uz to mājiņu. Viņa gājusi mājiņā iekšā, un viņai pretim nākusi viena vecenīte. Pameita nu lūgusies, lai vecenīte laiž to iekšā sasildīties. Jā, vecenīte ielaidusi to iekšā un prasījusi, ko viņa mežā ar grozu darot un no kurienes esot. Pameita nu stāstījusi, ka viņu māte sūtījusi uz mežu pēc zemenēm. Viņa nekā neatradusi un nu tai esot bailes uz māju iet, jo māte to pēršot un nikni bāršot. Vecenīte noklausījusies un neteikusi nekā. Pameitai gribējies ēst, un viņa izvilkusi savu kukuli. Nu viņa lauzusi pati un devusi vecenītei ar`. Vecenīte pajēmusi pameitas kukuli, iebāzusi mazu kripatiņu mutē, zelējusi un nedabūjusi maizi nemaz lejā. Nu viņa teikusi: „Vai, meit`, cik tev prasta maize.”
Pameita sacījusi, ka tādu jau šai vienmēr māte dodot. Nu vecenīte pajēmusi savu kukuli un devusi pameitai. Tā bijusi pavisam balta un garda maize.
„Vai, māmiņ,” teikusi pameita, „cik tev laba maize! Tādu gan es nekad neesmu mutē jēmusi.”
Kad pameita bijusi paēdusi un sasildījusies, tad vecenīte teikusi tā: „Pajem nu, meitiņ, to slotiņu un noslauki ar viņu manas mājas paviļas, tad tev būs zemeņu vai cik.”
Pameita pajēmusi slotiņu, izgājusi ārā un noslaucījusi paviļas. Kad viņa bijusi noslaucījusi, tad tur bijis daudz, daudz zemeņu, kraumēm vien. Pameita pielasījusi pilnu grozu un nezinājusi vien, kā vecenītei par visu pateikties. Pameita taisījusies uz māju. Vecenīte to pavadījusi un izvedusi uz ceļa. Tad viņa iedevusi pameitai mazu kastīti, piekodinājusi, lai to tik pēc trīs dienām taisa vaļā un teikusi: „Tur būs tava laime!”
„Ka tā?” brīnījusies pameita. „Vai tad man laime ar ir?”
„Ja, jā!” teikusi vecenīte, „tur būs tava laime.”
„Tad jau tu laikam esi pati Laimesmāte,” vel prasījusi pameita.
„Ja, tā es esmu,” atbildējusi vecenīte un tūliņ pazudusi.
Pameita gājusi priecīga uz māju. Viņa atdevusi zemenes mātei, un ta brīnījusies ne mazos brīnumus. Nu māte sākusi pameitu izprašņāt, kur un kā viņa zemenes jēmusi. Pameita nu visu izstāstījusi, ka viņa visu dienu velti izmeklējusies zemenes, ka nosalusi un gājusi Laimesmātes mājiņā sildīties, ka Laimesmāte to mielojusi ar savu gardo maizi, devusi zemes pie paviļām paslaucīt un kastīti, kurā esot viņas laime iekšā.
Otrā dienā māte sūtījusi uz mežu pēc zemenēm savu īsto maitu. Viņa tai iedevusi līdz dažādus kārumus un gardumus, un baltmaizes kukuli. Īstā meita iegājusi mežā un arī sameklējusi Laimesmātes mājiņu. Viņa gājusi droši mājiņa iekšā, sēdusies uz krēsla un teikusi: „Dikti nosalu!”
Laimesmāte neteikusi nekā. Tad nu īstā meita krāvusi uz galda baltmaizi, gardumus un kārumus, pati vien ēdusi. Laimesmāte prasījusi: „Vai tu man nedosi?”
„Tev jau pašai ir !” atbildējusi īstā meita.
Lappuses:
123456789
 
© 2019 vieglifantazet.lv | www.viegli.lv | www.vieglicelot.lv | www.vieglistilot.lv
Top.LV