Otrā podā viņš atrod savu dusmīgo kara virsnieku un arī tā podam pieliek vienu lieku malkas gabalu.
Tūliņ arī ienāk viņa saimnieks un uzsauc: „Kam tu taisīji tos vākus vaļā? Vai tā tu izpildi manu pavēli?”
Zaldāts tā sabijies, ka nevar vairs ne vārda parunāt. Kungs tomēr paliek laipnāks un saka: „Še, sajem savu algu un ej tūliņ no šejienes projām!”
Kungs nu pieber zaldātam visas kabatas pilnas ar mēsliem; bet zaldāts, ka jau vainīgs būdams, arī neko nesaka. Viņš iziet no pils un tiek aiznests ka pa gaisu pār purviem un mežiem. Nu viņš grib iztīrīt arī savas netīrās kabatas, bet izrādās, ka tās visas ir pilnas ar zelta naudu. Zaldāts nu ir bagāts vīrs un dzīvo laimīgi.

Vīrs ceļo uz elli.

Garais Jēkabs bija stiprs vīrs: liela auguma, garu bārdu, stāvu degunu, kuplam uzacīm. Reiz viņš mežā satika lielu lāci, nosita to un no lāča ādas iztaisīja sev kažoku. Garajam Jēkabam iznāca kalpot pašam lielam kungam, kādēļ viņa mazā mājiņa mežā bija jāatstāj tukša bez saimnieka. Nokalpojos kādus gadus lielajam kungam, viņš lūdz, lai laižot uz māju: gribot precēties. Lielskungs saka: „Es tev dodu divi nedēļas laika, bet tad nāc atpakaļ pie manis!”
Garais Jēkabs apsolās un aiziet. Nonāk viņš savā mājiņā un ieiet mežā skalu malku cirst. Nocērt vienu priedi – greiza, nocērt otru – atkal greiza, nocērt trešo, bet nu no priedes iznāk skaista jaunava un saka: „Es būšu, Jēkabiņ, tava brūte!”
Jēkabs apskatās: ir diezgan skaista – viņš ir ar mieru. Iet nu abi uz māju un redz: sakritušās būdiņas vietā stāv skaista jauna māja. Viņš apprecē atrasto brūti un dzīvo laimīgi savā mājā. Lielskungs viņu atlaida uz div` nedēļām, bet viņš jau nodzīvojis pus gadu. Kungs gaida – nevar sagaidīt, saskaistas un sūta veselu karaspēku pēc Garā Jēkaba. Redzēdams karaspēku nākam, šis sataisa visiem ēdienus un dzērienus un nu līksmo visi kā pa kāzām. Tā dzīvojot, ir jau pagājuši divi gadi. Pēc divi gadiem lielskungs sasauc vēl lielāku karaspēku, aiziet pats uz Jēkaba māju un sajem šo ar visiem agrākiem karavīriem cieti un ieliek visus cietumā. Otrā dienā, izlaižot cietumniekus, kungs saka Garajam Jēkabam: „Aiznes vienu vēstuli manam tēvam, kas priekš divdesmit pieciem gadiem nomira, un pastāsti man, kā viņam tur viņā saulē klājas.”
Jēkabs atbild: „Labi! Es iešu, bet ļauj man pa priekšu aiziet uz māju pēc ceļa kules!”
Kungs saka: „Tu vari vienu nedēļu palikt mājā, bet uz viņu sauli ejot, atnāc pie manis!”
Jēkabs nu aiziet pavisam noskumis uz māju. Sieva prasa: „Kādēļ tu tāds bēdīgs?”
Jēkabs saka: „Lielskungs liek man par sodu iet uz viņu sauli.”
Sieva mierina: „Nebēdā neko, būs labi.”
Tad sieva sataisa vīram labu ceļa kuli ar pārtiku un iedod vēl vienu kamoliņu, kas rādīšot ceļu. Tā nu Jēkabs aiziet uz lielu kungu un saka: „Lielskungs, vai tu varbūt negribi man līdza nākt uz viņu sauli? Es tagad ceļu zinu.”
Kungs atbild: „Labi, iešu ar`!”
Abi aiziet kamoliņam pakaļ un nonāk pie krustceļa, kur apstājas atpūsties. Viņiem sēdot, brauc viena karīte ar diviem zirgiem pretī. Jēkabs nostājas priekšā un prasa: „No kurienes?”
Braucējs atbild: „Braucu no viņas saules. Es esmu vecais pilskungs, kas miris priekš septiņdesmit pieciem gadiem.”
Jēkabs atbild: „Brauc atpakaļ!”
Gājēji nonāk pie trešā krustceļa, kur atkal brauc viena karīte pretī. Jēkabs prasa: „No kurienes?”
Braucējs atbild: „Braucu no viņas saules. Es esmu pilskungs tēvs, kas miris priekš divdesmit pieciem gadiem.”
Jēkabs nodod tam kungam vēstuli un saka: „Mēs atbraucām ar tavu dēlu apjautāties, ka tev labi viņā saulē klājas.”
Braucējs atbild: „Man iet ļoti grūti. Katru dienu vāra katlā un dauza ar dzelzs kūjām. Tikai tagad mani izlaida pabraukāties.”  Uz dēlu pagriezies,
Lappuses:
123456789
 
© 2019 vieglifantazet.lv | www.viegli.lv | www.vieglicelot.lv | www.vieglistilot.lv
Top.LV