Akmeņa cilvēks.

Divi vīri, no baznīcas nākot, gājuši runādamies pa kapsētu. Pirmais sacījis uz otru: „Ak, kas te par pulkiem ļaužu būs lielajā augšāmcelšanās dienā!”
Otrs, neticīgais, saka, ka tas nemaz neesot tiesa un tā nemaz nenotikšot. Pirmais tam nu stāsta un rāda, ka tā stāvot rakstīts Bībelē, un tā esot mūsu ticība un cerība; bet otrs jo nikni atbild: „Lai tad es esmu nolādēts un par akmeni palieku, ja tas būtu tiesa.”
Tikko šis tādus zaimošanas vārdus bija izsacījis, tas tūliņ pazuda un nebija vairs nekurt redzams. Pirmais runātājs aiziet pie mācītāja un izstāsta, kas noticis. Mācītājs to ieraksta baznīcas grāmatā, un tā šī lieta paliek.
Trīs simti gadu vēlāku, kapus no jauna rokot, kapsētā uziet akmeni ar galvu, rokām un kājām, pilnīgu cilvēka tēlu. Šo tēlu aiznes no kapsētas uz mācītāja muižu, un mācītājs to liek nolikt sava mazgājamā kambarī vienā kaktā, kur arī viņa ķēķa meitas gulta stāvēja. Tā ik vakarus, gulēt iedama, notura savu vakara lūgšanu un aizmet krustu priekšā.
Vienu vakaru tā redz, ka akmeņa tēls kaktā tā kā pakustas un pasmejas. Ķēķa meita ne par kādu naudu tur neiet gulēt, stāstīdama mācītājam, ka tēls kaktā pakustējies un apsmējies.
Mācītājs saaicina citus baznīckungus, un tie sāk lūgt Dievu un svētīt to tēlu. Un redz: akmeņa tēls top dzīvs un sāk kustēt. Tas nu šiem izstāsta, ka priekš trīs simti gadiem esot pats sevi nolādējis un tādēļ par akmeni gulējis zemē. Kas šie tam prasīja, kādēļ viņš smējies, kad ķēķa meita viena kaktā krustījusies, tad viņš atbildēja: „Kad meita vienā kaktā krustu meta priekšā, tad visi ļaunie gari muka projām un devās uz citiem kaktiem; bet starp tiem viens bija klibs ar savu kāju, tas arvien lēca citiem no pakaļas, un es par to smējos.”
Mācītājs to atkal nosvētīja, un nu tēls sabruka un sabira kaktā par pīšļiem un putekļiem. Pēc tam šos trūdus aiznesa uz kapsētu un noglabāja, lai tie nu dus Dieva mierā.

Elles katla kurinātājs.

No karadienesta atnāk zaldāts mājā, bet viņam nav nekādas naudas un vecāku arī vairs nav, kur pagaidām apmesties. Domādams, ko lai dara, viņš nosaka: „Ak, tu velns, ko lai nu iesāku?”
Te viņš apskatās un redz: nāk viens kungs pretī. Kungs tūliņ uzprasa: „Vai negribi pie manis par puisi derēties?”
„Kādēļ ne? Kad tik ir tāds darbs, ko es māku strādāt.”
„Krāsnis kurināt jau tu mācēsi!”
„To jau nu gan mācēšu, bet vai es varēšu arī ko nopelnīt?”
„Par algu tu nebēdā! Tev būs trīs gadi katru dienu jākurina trīs krāsnis, ka neviena neizdziest. Ja tu labi nekurināsi, tad tu dabūsi pērienu; bet ja mani klausīsi, tad tev piebēršu visas kabatas ar zeltu.”
Zaldāts ir ar to mierā un iet kungam līdz. Tā viņš iet pa purviem un mežiem it kā pa gaisu, kamēr pēdīgi nonāk pie vienas pils. Tur kungs ieved viņu vienā istabā, kur ir trīs krāsnis, un vēl piekodina: „Kurini nu tās krāsnis un karsē tos podus. Bet ja tu noņemsi kādam podam vāku un paskatīsies, kas tur iekšā, tad tev nocirtīšu kaklu.”
„Kas tur man ko skatīties?” zaldāts atbild un tik sāk kurināt.
Zaldāts jau ir nokalpojis visus trīs gadus un viņam paliek tikai vairs pēdējā darba diena. Viņš nu ar visu varu grib zināt, kas gan tajos podos tiek vārīts. Viņš apceļ pirmajam podam vāku un redz, ka tur sēd tas vecais zaldāts, kas viņu karadienestā sitis un dīdījis.
„Ak, tu te sēdi!” viņš iesaucas, aiztaisa vāku atkal cieši un piemet vēl vienu malkas gabalu klāt.
Lappuses:
123456789
 
© 2019 vieglifantazet.lv | www.viegli.lv | www.vieglicelot.lv | www.vieglistilot.lv
Top.LV