Tā nu krievs paliek ellē un nemaz vairs negrib iet atpakaļ uz debesīm.

Dzīve un nāvē savienotie brāļi.

Divi brāļi iemīlējuši vienu pašu meitu. Meita vienu brāļi vien mīlējusi un solījusies tam par sievu. Otrs brālis no sirdsēstiem nomiris un mirstot dzīvajam brālim piekodinājis, lai kāzu dienā nāk uz kapsētu un viņam pasaka, ka viņu laulās.
Kāzu dienā, prieks laulāšanas, dzīvais brālis, brūtgāns, teicis brūtei, ka viņš iešot uz kapsētu un drīz vien būšot atpakaļ. Brūtgāns aizgājis uz kapsētu, nometies ceļos pie brāļa kapa un teicis: „Celies augšā, mīļais brāli, nu ir mana kāzu diena.”
Kaps atvēries, un mirušais brālis teicis uz dzīvajo: „Nāc nu apskati, ka man te labi klajas.”
Brūtgāns bijis ar mieru un pa trepītēm iekāpis kapā. No turienes abi brāļi iegājuši dikti skaistā dārzā, kur ziedējušas smaržīgas puķes un pie kokiem auguši dažādi gardi augļi. Turpat bijuši dažādi galdi, uz tiem bijuši gardi ēdieni un dzērieni. Mirušais brālis piedāvājis savam viesim vīnu, un tas arī izdzēris trīs glāzes.
Tad šis vēl parādījis dzīvajam brālim to dārzu un teicis, lai nu ejot uz baznīcu, ka brūtei nebūtu tik ilgi jāgaida. Tad viņš brūtgānu pavadījis līdz savam kapam, kas atkal atvēries, un brūtgāns uzkāpis pa trepītēm.
Brūtgāns iznācis ārā, pasaulē, un sācis meklēt baznīcu. Bet tās viņš neatradis. Tuvumā gani ganījuši lopus. Brūtgāns gājis uz tiem. Bet tikko gani to ieraudzījuši, tie sākuši kliegt un bēgt. Beidzot brūtgāns saticis ceļmala vecu vecenīti, kurai prasījis, vai nezinot baznīcu. Vecenīte atbildējusi, ka baznīca esot tālu. Tad brūtgāns vēl vecenītei stāstījis, ka šodien esot viņa kāzu diena un ka brūte viņu pie baznīcas gaidot. Vecenīte nekā nezinājusi. Viņa brūtgānam pateikusi, lai iet pie mācītāja un prasa tam.
Brūtgāns aizgājis pie mācītāja un tam stāstījis, kur viņš bijis un ko redzējis, kā arī to, ko šodien esot viņa kāzu diena. Mācītājs sācis meklēties pa vecām grāmatām arī atradis, ka priekš trīssimti gadiem viens brūtgāns pazudis pie baznīcas durvīm.
Mācītājs ievedis brūtgānu baznīca un nosvētījis. Kad svētīšana bijusi pabeigta, tad brūtgāns uzreiz sabiris mazā pīšļu čupiņā.
Mazais laiciņš, kur brūtgāns dzēris trīs glāzes vīna brīnumu dārzā, uz zemes bijis veseli trīs simti gadu.

Putns ievilina cilvēku cita pasaulē.

Reiz viens vīrs daudz prātojis un gudrojis par mūžību. Viņš nevarējis saprast, kā gan cilvēks varētu mūžīgi dzīvot.
„Viens pats gads jau ir ļoti garš laiks, un kad cilvēks nodzīvo sešdesmit, septiņdesmit gadu, tad viņš jau savu mūžu ir beidzis un viņam ir jāmirst.”
Tā domādams, viņš iegājis mežā. Tur viņš dzird kādu putniņu dziedam un tikmēr meklē, kamēr arī uzmeklē to koku, kur putniņš nometies dzied. Mazais purniņš ir raibs un ļoti skaists, un dzied tik brīnišķīgi, kā viņš vēl nebija dzirdējis dziedam. Tā nu viņš labu brīdi klausās ar lielu prieku skaistajā putniņa dziesmā un brīnās par pašu putniņu. Kādu brīdi dziedājis, putniņš paceļas spārnos un aizlaižas projām.
Vīrs nu arī iet no meža laikā un grib griezties atpakaļ uz savu māju. Izgājis no meža, viņš vēl gan redz tādus pašus kalnus un lejas, bet lauki, koki un ēkas ir pavisam citādi. Nekā viņš vairs nevar pazīt. Arī visi cilvēki ir sveši: ne tie viņu pazīst, ne arī viņš tos.
Pēdīgi viņš aiziet pie mācītāja un izstāsta tam visu, ko bija dzirdējis un redzējis. Mācītājs nu atrod vecā baznīcas grāmatā, ka priekš simtu gadiem no tādas un tādas mājas izgājis tāds un tāds vīrs, iegājis mežā un pazudis.
Tā tad par to brīdi, kamēr vīrs klausījās putniņu dziedam, bija pagājis simts gadu. Nu viņš arī sapratis, kāda var būt mūžība.

Lappuses:
123456789
 
© 2019 vieglifantazet.lv | www.viegli.lv | www.vieglicelot.lv | www.vieglistilot.lv
Top.LV