„Ka lai neraudu? Tu taisies mirt un man tevis tik žēl, ko es viens pats iesākšu?”
„Mīlē savus bērnus un neprecē citu sievu, tad kaut es būšu mirusi, tomēr mēs būsim kopā.”
„Ne, nē – neprecēšu, neprecēšu citu sievu!” vīrs apjēmies. Otrā, trešā dienā sieva nomirusi. Vīrs gauži bēdājies un to vien daudzinājis, ka citu sievu vairs neprecēšot, lai kas. Tā arī palicis.
Te pāris gadu vēlāk radi sākuši vīru gumdīt: „Klausies, kas tā par dzīvi? Tev jāprecas!”
„Ne, nē!” viņš nelaiķei esot nosolījies, ka vairs neprecēšot otru sievu, un tad lai kas, savu vārdu nepārkāpšot. Bet kas ir? Radi tikmēr un tikmēr nelikušies mierā, kamēr apgājuši skaistu meitu un ierunājuši to precēt. Pienākusi kāzu diena, sāk kāzas dzert – nekas. Kāzu naktī jauno pāri apguldina klētī, kāzinieki sagulst istabā, viss labi. bet pirmā nomigā klēts durvis veras vaļā, neredzamas rokas izrauj jauno pāri no gultas un aiznes pa gaisu vien projām. No rīta kāzinieki pieceļas, ies laulātos ar mūziku modināt, bet paskatās: klēts durvis vaļā, laulātie pazuduši. Nu brīnās, nu gudro, kur varējuši palikt. Cits saka aizbēguši, cits noslīkuši, cits sajem rokas un nezin nekā pateikt. Gan izmeklējas, gan iztekājas pa mežiem, pa krūmiem – ne un ne. Beidzot kāzinieki izmeklējušies aiziet uz savām mājām; bet pirmās sievas bērni vēl raudādami meklē un meklē tēvu pa krūmiem, pa malu malām. Tā meklējot, nabadziņiem uzbrukusi nakts. Nekā darīt, apsēdušies turpat pie ozola un tikmēr raudājuši, kamēr iemiguši. Gaismiņā bērni pamodušies; bet tos brīnumus: nezinājuši vairs, kur atronas, kur nē – pavisam sveša vieta. Sākuši atkal raudāt. Te par laimi piestājies vecs vīriņš, prasīdams: „Ko raudat?”
„Ja, kā tad neraudāsim? Māte mira, tēvs pazuda, meklējām, meklējām, nevaram atrast.”
„Neraudiet vis! Es jūs aizvedīšu pie mātes un pie tēva, nāciet tikai man pakaļ!”
Vecais vīrs nu aizvedis bērnus pie spoža glāžu kalna un teicis tā: „Še jums šī baltā kūja, kāpiet ar šo kūju glāžu kalnā; bez tās kūjas jūs neuzkāpsit, jo tas ir pasaules kalns, un tur jūs atradīsit vecākus.”
To teicis, vecais vīrs pazudis un bērni turēdamies kāpuši kalnā. Kāpuši, kāpuši – beidzot uzkāpuši pie lieliem vārtiem, tie bijuši aizslēgti. Sākuši ar balto kūju klaudzināt un re, tūliņ vārti atvērušies un mazs vīriņš tiem vaicājis: ko gribot.
Tā un tā „vecais vīrs iedeva mums baltu kūju un sūtīja mūs še pie tēva un mātes!”
Līdz ko vīriņš ieraudzīja balto kūju, tūliņ pajēma bērnus pie rokas un aizveda par garu ielu tālu-tālu projām. Beidzot teicis: „Nu jau jūs paši atradīsit ceļu. Eita vēl tādu gabaliņu pa šo ielu, tad ieraudzīsit māju, tanī mājā atradīsit vecākus.”
Labi, gājuši, gājuši – ieraudzījuši māju. Iegājuši mājā: nāk mirušā māte ar tēvu un pamāti pretim. Nu bijuši priecīgi bez gala, ka tos reiz atraduši. Un tā nu paciemojušies tur labu laiku. Beidzot vecais vīrs atnācis mājā un teicis: „Berni, nu ir diezgan, nāciet man līdz!”
Un līdz to izteicis, bērni atkal atradušies zemes virsū agrākā mājā. Bet no tā laika bērni ļoti laimīgi dzīvojuši.

Cilvēka pāreja debesīs.

Viens vīrs par to vien domājis visu mūžu, kāda dzīve esot viņā saulē. Pēdīgi sācis jau šaubīties, vai pēc nāves vēl būšot kāda dzīvība. Reiz viņš saticis kādu vecu vīriņu un izstāstījis arī tam savas raizes.
Vecais vīriņš atbildējis: „Ja tu gribi redzēt, kā viņā saulē dzīvo, tad nāc man līdza, es parādīšu.”
Tā nu viņi gājuši ilgu laiku pa kalniem un lejām. Vīrs jau bijis pavisam nokusis un izslapis, un domājis, ka būtu labāki atpakaļ griezties.
„Vai mums vēl tālu jāiet?”
„Pacieties vēl mazu brītiņu!”
Gājuši vēl kādu laiku un nonākuši pie vienas straujas upītes ar ļoti skaistu ūdeni. Vecais vīriņš atļāvis gājējam padzerties.
Vīrs noliecies pie upītes zemē un dzēris vēso ūdeni tāpat ar muti. Tad piecēlies, pārgājis pār upīti un iegājis skaistā mežā, kur dziedājuši dažādi
Lappuses:
123456789
 
© 2019 vieglifantazet.lv | www.viegli.lv | www.vieglicelot.lv | www.vieglistilot.lv
Top.LV