Latviešu tautas pasakas.

Skaistākās latviešu pasakas. VI daļa.

Brīnumu pasakas.

Meitene meklē savus brāļus.


Vienam ķēniņam bija seši dēli, bet nevienas meitas. Kad nu ķēniņiene atkal bija cerībās, tad viņš tik vien vēlējās, lai viņam nu būtu meita. Kad nu tiešām bija piedzimusi meitenīte un dēli tai laikā izdarījuši bērnišķīgu palaidnību, tad viņš dusmās iesaucās: :Ka jūs visi uz mežu aizlaistos!”
Tai pašā brīdī dēli pārvērtās par baltiem gulbjiem un aizlaidās uz mežu.
Kad ķēniņa meita jau ir paaugusies, viņa dabū dzirdēt, ka viņas dēļ brāļi ir pārvērsti par gulbjiem. Viņai ir nelaimīgo brāļu ļoti žēl, un viņa apjemas tos uzmeklēt. Tā nu ķēniņa meita aiziet tai pašā mežā, kur aizlaidušies viņas brāļi. Viņa tikmēr tur staigā, kamēr atrod starp kokiem vienu mazu mājiņu. Iekšā iegājusi, viņa tur redz sešas gultas un pie galda sešus krēslus. Viņa izslauka istabiņu, sataisa gultas, nomazgā traukus un pati paslēpjas.
Vakarā tur atlaižas seši gulbji, nomet gulbju spalvas un pārvēršas par cilvēkiem. Viņi apskata istabiņu un brīnās, kas tur būtu strādājis. Nu iznāk arī māsa no slēptuves. Visi ir priecīgi, ka tik laimīgi satikušies, bet prieki nebija ilgi, jo brāļi nu izstāstīja, ka viņiem tomēr jāpaliek par gulbjiem.
Māsa prasa: „Vai jūs nemaz vairs nevarat tapt par cilvēkiem?”
„Varētu gan, bet nav jau tāda glābēja.”
„Es jau esmu nākusi jūs glābt.”
„Bet tev, masiņ, tāds darbs par grūtu. Kas mūs grib glābt, tam trīs gadu laikā jāpataisa mums katram viens nātru krekls. Pa visu to laiku nav brīv ne runāt, ne smieties, ne raudāt.”
Masa apjemas visu to izdarīt, uzmeklē mežā vienu lielu cauru ozolu un apmetas tur uz dzīvi. Brāļi viņai gādā pārtiku, un viņa tik krāj nātres kreklu taisīšanai. Nātras raujot un šķiedru taisot, viņai sasprēgā rokas līdz asinīm. Bet visu viņa mierīgi pacieš un divi gadi jau ir laimīgi izturējusi.
Te vienu dienu jaunais ķēniņš nāk tai mežā zvērus medīt, un viņa suņi atrod nelaimīgo māsu ozolā. Suņi sāk stipri riet un pats ķēniņš nāk skatīties, kas tur ir. Ieraudzījis kokā meiteni, viņš prasa, kas viņa ir un ko viņa te dara. Jaunava neatbild neviena vārda. Tad ķēniņš sauc, lai jaunava kāpj zemē, bet viņa tik sēd nekustēdamies ozola zarā. Nu ķēniņš pats noved meiteni zemē, kas tagad jau izaugusi par skaistu jaunavu. Lai gan ķēniņš notura jaunavu par mēmu, tomēr viņam tā ļoti patīk, un viņš grib to jemt sev līdz uz pili. Jaunava pajem savas nātru šķiedras un brauc arī kopā ar ķēniņu uz pili. Pilī atkal jaunava ne runā, ne smejas, ne raud, un tikai vērpj savas nātru šķiedras. Ķēniņš beidzot apprecē kluso jaunavu, lai gan viņa pamāte, vecā ķēniņiene, jaunavas pavisam nevar ieraudzīt. Pēc zināma laika jaunai ķēniņienei piedzimst dēls, bet vecā ķēniņiene pa nakti to nozog un liek aiznest uz mežu, bet jaunai ķēniņienei apsmērē lūpas ar asinīm. Nu mēmā ķēniņiene tiek apvainota par cilvēku ēdēju. Gribot negribot, arī ķēniņam tāda noziedziniece ir jānotiesā uz nāvi. Gan ķēniņš vēl vilcinās ar sodu, bet pamāte to vien runā, ka vajaga steigties.
Beidzot ir arī jau nolikta diena, kad jaunā ķēniņiene tiks pakārta. Tai laikā ķēniņienei beidzas arī trīs ciešanu gadi, un viņa ir arī jau pabeigusi šūt savus sešus nātru kreklus. Gulbji tagad pārvēršas par cilvēkiem. Viņi ir atnesuši arī mazu puisēnu līdz, kas ir jaunās ķēniņienes dēls, ko pamāte bija likusi aiznest uz mežu. Nu arī aizlieguma laiks ir pagājis, un ķēniņiene pati var izstāstīt, kas ar viņu noticis.
Lappuses:
 1234567891011
 
© 2021 vieglifantazet.lv | www.viegli.lv | www.vieglicelot.lv | www.vieglistilot.lv
Top.LV