Latviešu tautas pasakas.

Skaistākās latviešu pasakas.

Brīnumu pasakas.
V daļa.

Vīrs meklē zudušo sievu.

Reiz vienam jaunam saimniekam bijis jāiet kungam līdz uz medībām par dzinēju. Bet nu gadījies dzinējam tādu zvēru aplenkt, ko nevarējis nemaz izdarīt. Mocījies ilgu laiku. Beidzot zvērs nozudis kā ūdenī. Dzinējs atlaidies un gribējis atpakaļ griezties, bet tavu nelaimi – nevarējis vairs nevienu pazīstamu teku atrast. Nu maldījies, maldījies, kamēr pienācis vakars. Nokrēslā jaunais saimnieks atlaidies pret ozolu un domājis turpat nakti palikt. Bet piepeši iespraušļojies pašā tuvumā zirgs. Viņš uzlēcis stāvus, noķēris zirgu pie krēpēm un domājis: „Pag, pag, tagad esmu jāšus, jārauga vēl pamaldīties. Kas zin’, vai nelaimējas ceļu atrast?”
Kā domājis, tā darījis. Nu jājis, jājis labu laiciņu. Uz vienu reizi tas pamanījis gaišas ugunis. Jājis klāt. Ak tu manu dieniņu! Ko nebija ne domājis, ne redzējis, to vajadzējis tagad maldoties pieredzēt, proti: pašā meža malā, stāvējusi skaista pils ar zelta durvīm un zelta logiem. Saimnieks tūliņ piesējis zirgu lūku pavadā un gājis iekšā. Bet tavus brīnumus! Kad jel viens cilvēks tur būtu. Ugunis gaišas, galdi klāti, ēdieni, dzērieni labi jo labi, bet ēdēja neviena. Izbrīnījies tādu laiku, gājis savu zirdziņu apraudzīt. Bet atkal brīnumi. Zirgs ievests zelta stallī un apkopts uz labāko.
„Nu, kad tevi!” viņš domājis un gājis atkal iekšā. Bijusi patlaban pusnakts. Te uzreiz vecs, vecs vīrs sirmu bārdu iznācis no dibens istabām un sajēmis saimnieku laipni jo laipni. Saimnieks iesākumā tā kā sabijies; bet vecis teicis: „Nebīsties, es nekā ļauna nedarīšu. Šī pils pieder man, tu vari te palikt un dzīvot. Esmu noburts par zvēru; mana vecā māte bija ragana, tā to izdarīja. Tik pusnaktī man vēlēts uz īsu brīdi par cilvēku palikt; cits laiks jānostaigā par zvēru. Tad tik nu to ievēro: apakš devītās istabas ir gaŗa ala, tur tu savu kāju nespeŗ!”
Labi, vecis nu pazudis, un saimnieks labi paēdis, padzēris un aizgājis gulēt. No rīta tas apstaigājis visas pils istabas; beidzot nonācis ir devītā istabā. Izskatījies, izskatījies, nezinājis, ko darīt: vai iet aizliegtajā alā, vai neiet. Apjēmies neiet. Pēc kāda brīža tas atkal pielīdis pie alas durvīm un domājis: „Diezin, vai tur iekšā gaišs jeb tumšs?”
Viņš pavēris mazu, mazu lietiņu alas durvis un domājis paglūnēt; bet durvis ar sparu atsprāgušas vaļā līdz galam, un saimnieks gribot negribot atradies alā. Alas galā patlaban lēkusi saule, vidū bijis spožs rāms ezeriņš, ezeriņa malā meža līcis.
Saimnieks atlaidies meža līcī gaŗšļaukus un skatījies ūdenī. Viss bijis kluss, ne lapiņa nekustējusi. Te uzreiz sākuši it kā putnu spārni šmīkstēt. Saimnieks pacēlis acis un ieraudzījis gaisā trīs gulbjus. Tie nolaidušies ezeriņa malā, apskatījušies uzmanīgi uz visām pusēm un tad pārvērtušies par meitām. Pēc tāda brītiņa meitas norunājušas ezeriņā papeldēties. Viņas nojēmušas savus vaiņagus, pakārušas tos liepas zarā un pinušas matus vaļā. Bet saimnieks ātri pajēmis vienu vaiņagu, paslēpis to apakš svārkiem un tecējis no alas ārā. Tā meita, kuŗai vaiņags piederējis, steigusies pakaļ un lūgusi, lai atdod viņas vaiņagu. Saimniekam meita ļoti patikusi, viņš neatdevis vis vaiņagu, bet vēl apkampis meitu ap vidu un iznesis to no alas ārā, lai celtu savam zirgam mugurā un bēgtu uz māju. Nu bēdzis, nu steidzies, kamēr sasniedzis savu māju.
Trešā dienā saimnieks gribējis ar jauno meitu kāzas svinēt. Bet meita vienmēr lūgusies: „Atdod, puisīt, manu vaiņagu, atdod manu vaiņagu!”
Viņš domājis: „Rītu būs kāzas, var jau arī atdot, par to jau nekas!”
Lappuses:
 123456789
 
© 2021 vieglifantazet.lv | www.viegli.lv | www.vieglicelot.lv | www.vieglistilot.lv
Top.LV