Latviešu tautas pasakas.

Skaistākās latviešu pasakas.

Zvēru pasakas. II daļa.

Pūce un vanags.


Vanags briesmīgi bijis izalcis. Un kā par spīti vēl nekur iedomāties kumosu saķert. Ozolā, tur nu būtu bijuši pūculēni lizdā; bet vecā pūce tup klāt, kā piesieta – ej nu ej! Beidzot gudrinieks pielēks klāt un klidzinās itin tā laipni: „Vai! Kas tev par skaistiem bērniņiem! Tīri vai acis mielojas.”
„Tādi paši, kā māte, tādi paši kā māte!” pūce lepni atbild un neatkust ne pēdu.
„Diezin, vai tādi mazi balodīši daudz ēd par dienu? Tu jau nu gan nemaz neesi ēdinājusi šodien?” vanags vēl ierunāsies; bet pūce atcērt: „Ko vīrišķi zina, kā bērni ēdināmi: mani bērni var daudz ēst, bet daudz arī badu paciest.”
Nekā darīt: bija jāatkāpjas ar kaunu viltniekam.

Zvēri rok upi.

Kad Dievs jau bijis visus zvērus radījis, tad viņš licis tiem rakt upi, lai būtu visiem ūdens, ko dzert. Zaķis ar lapsu esot dzinuši pirmo stigu un kurmis ar āpsi rakuši pirmo vagu. Līdz zvēriem esot strādājuši arī putni, zivis un citi kustoņi.
Kad upe bijusi izrakta, tad Dievs gājis apskatīties, kā katrs strādājis. Kurmis ar lāci bijuši pavisam melni nošķīduši ar dubļiem, un Dievs licis, lai par piemiņu viņiem spalva ar’ paliktu melna. Vilks esot daudz racis ar degumu un kājām, kādēļ viņam purns un kājas atstāti melni.
Tikai vālodze lēkusi pa koku zariem un dziedājusi, bet nemaz nav rakusi. Dievs prasījis: „Kādēļ tu nenāci rakt?”
Vālodze atbildējusi: „Man bija žēl savas skaistās drēbes ar dubļiem apšķaidīt. Ka lai es iemu rakt?”
Dievs atbildējis: „Kad tu nenāci upi rakt, tad tev arī nebūs brīv upes ūdeni dzert.”
No tā laika vālodze varot dzert tikai rasu no koku lapām. Sausā laikā, kad kokos vairs nav nekāda mitruma, viņa brēc pēc ūdens, un Dievs tad arī sūta lietu, lai vālodze nenoslāptu.
Bute vēl rakusies pa dūņām, kad Dievs atnācis. Viņu ieraudzīdams, Dievs prasījis: „Ko mana butīte dara?”
Butei nav paticis, ka viņa nav agrāk ievērota, tādēļ viņa Dievu izmēdījusi. Par sodu Dievs viņai devis greizu muti un licis uz galvas staigāt.
Arī vēzis vēl strādājis dūņās, kad Dievs prasījis: „Kur tad mans vēzis palicis?”
Vēzis domājis, ka viņu ievēros pirmo, atbildējis dikti rupji: „Vai tev acis pakaļā?”
No tā laika vēzis vairs neiet uz priekšu, bet atpakaļis.

Zvēri taisa ceļu.

Kad Dievs licis zvēriem ceļu taisītu, tad kurmis ar čūsku nav klausījuši. Viņi sacījuši, ka ceļa viņiem nevajagot, viņi mākot līst arī pa zemes apkašu. Dievs tādēļ aizliedzis kurmim un čūskai pa ceļu iet. Ja viņi tur kādreiz uziet, tad vairs netiek nost, kamēr tur nobeidzas. Tik kad cilvēks viņus sastop uz ceļa, viņiem ir brīv bēgt no cilvēka.

Lappuses:
 123456789
 
© 2019 vieglifantazet.lv | www.viegli.lv | www.vieglicelot.lv | www.vieglistilot.lv
Top.LV