Epica.

Kāpurēni Izijs, Sofiko un Fillo.

   Izijs, Sofiko un Fillo bija piedzimuši pavasarī – skaistā meža pļavā, ko visapkārt ieskāva simtgadīgi koki: kļavas, akmeņozoli, egles, melnalkšņi un meža akācijas. Ikviens, kurš ieraudzīja trīs mazuļus, tūdaļ nodrebinājās, savaibstījās un, atpakaļ neskatoties, aizsteidzās savās darīšanās. Mazuļi tā arī nevarēja saprast - kāpēc. Kāpēc neviens nevēlas pakavēties viņu tuvumā, parunāties vai parotaļāties?
-    Vai tiešām visi ir tik aizņemti, ka nevar ne uz mirkli pakavēties kopā ar mums? – Saskumis un saritinājies gredzentiņā, kādu dienu Izijs uzrunāja brāli un māsu.
-    Nezinu, nezinu. – Fillo nomurmināja. – Viņi tiešām izturas diezgan nejēdzīgi.
-    Es pat teiktu – nepieklājīgi. – Piekrita Izijs.
-    Jā, nepieklājīgi un rupji. Sofiko, bet kādēļ tu klusē?
-    Tādēļ, ka es laikam zinu, kāpēc ar mums neviens nerunā. – Sofiko, sildīdamās pavasara saules staros, atbildēja pavisam bēdīgā balsī.
-    Tu zini!
-    Kāpēc?
-    Vai esat kādreiz spoguļojušies rasas lāsēs?
-    Nē! To jau dara tikai skuķi! – Abi brāļi reizē nicīgi iesaucās.
-    Bet arī puikām kādreiz derētu paspoguļoties. Tad daudz jautājumu izpaliktu. – Sofiko visgudri noteica.
-    Kāpēc gan mums būtu jānodarbojas ar tādām muļķībām? – Izijs nevarēja saprast.
-    Tāpēc, ka tad jūs arī saprastu, kāpēc ar mums neviens nerunā, nespēlējas, bet par draudzēšanos vispār pat nevar būt ne runas. – Sofiko pacietīgi skaidroja.
-    Labi. Ja tu saki, ka paskatoties rasas lāsē mums viss taps skaidrs, tad – uz priekšu! Meklējam rasu.
Izijs un Fillo devās uz meža malu, kur lielo koku ēnā zālē vēl mirdzēja rasas lāses. Sofiko viņiem sekoja ar skumju un domīgu smaidu. Tiklīdz bija atrasta lielāka rasas lāse, Izijs un Fillo metās spoguļoties.
-    Āāāāā-āāāā!!!!!!! – Abi brāļi reizē iekliedzās no pārsteiguma un šausmām. No rasas lāses viņiem pretim vērās lieli, glumi, nesmuki, kārpiņām un puniem apauguši zaļgani brūni kāpuri.
-    Vai tagad saprotat? – Sofiko, mirkli nogaidījusi, apvaicājās.
-    Vai… vai tie briesmoņi tiešām esam mēs? – Izijs, kā neticēdams savām acīm, lēnām rāpoja ap rasas lāsi ik pa mirklītim atvērdams šausmās aizmiegtās acis un ieskatīdamies savā attēlā.
-    Diemžēl, jā. Tie esam mēs.
-    Par ko? PAR KO MUMS TĀDS SODS!!!!!???????? – Nevaldāmi sāka vaimanāt Fillo. – Ko mēs tādu pasaulei esam nodarījuši? Kāpēc? KĀPĒC???!!!! Kāpēc mēs esam tik briesmīgi?
-    Tādi esam un viss. – Sofiko skumji noteica un, pagriezusi brāļiem muguru, uzrāpoja uz saulē sasilušas pieneņu lapas.
Izijs un Fillo vērīgi paskatījās viens uz otru un nopūtās. Viņi tiešām izskatījās atbaidoši. Kā līdz šim brīdim viņi to nebija pamanījuši un sapratuši? Abiem bija licies, ka par nesmukuli ir piedzimis nevis viņš, bet brālis un māsa. Vienīgi Sofiko bija pieticis prāta apskatīties, vai nesmukums nav visas ģimenes lāsts, kas skāris arī viņu.
-    Ko lai mēs tagad darām? – Izijs aizvēra acis un ievēlās mitrajā zālē.
-    Kā lai tādā izskatā dzīvo tālāk? – Ar pretjautājumu atbildēja Fillo un noripinājās blakus brālim.
Lappuses:
 12345678
 
© 2021 vieglifantazet.lv | www.viegli.lv | www.vieglicelot.lv | www.vieglistilot.lv
Top.LV