Ina Rugovska.

Šaha partija ar laiku.

Piektdiena, 22.oktobris.
Baltie sāk...

    Aleksis steidzās. Saruna ar Ēriku viņu bija satraukusi un urdījusi līdz galīgam spēku izsīkumam. Noturējies cīņā ar sevi vairākas stundas, Aleksis ļāva biznesmenim zaudēt mīlošā vīra priekšā, un, nospļāvies par muitas papīriem, droši pazaudētajiem simtiem tūkstošu, metās uz lidostu.
    „Ja tev ir daudz naudas, tad lidmašīnas lido nevis pēc saraksta, bet pēc tava pasūtījuma. Labi, ka man ir daudz naudas!”, aizvērdams acis un iekārtodamies krēslā pēc iespējas ērtāk, Aleksis sagatavojās lidojumam. Pēc brīža, uztrūcies no tikko prātā ienākušās domas, vīrietis piecēlās, paņēma no plaukta somu, un, ērti iekātojies krēslā, izņēma no tās portatīvo datoru. Pēc neilgas darbošanās, visi pieslēgumi bija aktivizēti, un Aleksis sāka sistemātiski pārlūkot mājas apsardzes sistēmas video ierakstus par pēdējām divām nedēļām.

***
Trešdiena, 6.oktobris.
d4~Nf6;Nf3~g6;c4~Bg7; Nc3~d5; e3~0-0.

    Lija. Debesis, pelēkas un vienmuļas, izskatījās par kaut ko ļoti sakreņķējušās un galīgi slimas. Laura stāvēja pie loga un izbaudīja skumjo rītu. Rūsganie mati nekārtīgās cirtās krita pāri sejai, zaļganajās acīs vīdēja skumjas, biezās skropstas meta pelēcīgas ēnas uz bālajiem vaigiem, pilnīgās lūpas, sasprēgājušas un ieplīsušas līdz asinīm, iezīmēja tādus kā nolemtības vaibstus sievietes izmocītajā sejā. Jau kuro dienu pēc kārtas viens un tas pats! Lietus, lietus, lietus... Un arī Aleksis kavējas... Vēl vakar zvanīja, ka joprojām nīkstot Vācijas ostā un gaidot muitas dokumentus. Kad tiks mājās, nav zināms. Nodžinkstēja elektriskā tējkanna, dodot ziņu, ka ūdens kafijai uzvārījies. Laura atrāva skatienu no pielijušās pasaules un negribīgi devās uz virtuvi. Aplējusi krūzītē iebērto malto kafiju ar verdošo ūdeni, sieviete smagi apsēdās pie galda un, gaidot kafiju ievelkamies, mēģināja atcerēties naktī redzēto sapni. Atmiņas bija blāvas un ņirbošas kā vēja raustīta ūdens virsma. Vienīgais, ko Laura zināja pavisam noteikti, tas sapnis nebija labs. Baismīgs, nelaimi vēstošs, gandrīz vai fiziski sāpīgs un tik ļoti reāls! Vēl tagad sirds sitās nevienmērīgi un strauji, kā pēc skrējiena uz dzīvību un nāvi! „Viss būs labi! Viss būs labi! Man izdosies! Viss izdosies!”
   Telpu piepildīja spēcīga rūgtenas kafijas smarža, un Laura devās pie ledusskapja pēc piena. Paciņa atrāvās no plauktiņa neparasti viegli. Tukša. Laura neizpratnē pārmaiņus skatījās te uz rokās satverto piena paku, te ledusskapi. Vēl vakar nopirktā 1 litra piena paka, no kuras tikai nedaudz tika noliets uz vakariņās ēstajām pārslām, šodien bija tukša. Un ledusskapis sauss – nekur neredzēja iztecējušā piena peļķi. „Vai tiešām tās nervu zāles mani tā apstulbina, ka vairs neatceros – kad pirku, ko ēdu, vai vispār ēdu?” – Laura pamazām sāka kustināt savus smadzeņu zobratus. Tie kustējās negribīgi, ik pa brītiņam ķerdamies un sprūzdami, sajaukdami pēdējo dienu notikumus un nakts miglainos sapņus vienā nesakarīgā virpulī. „Un kāpēc es vispār dzeru tās zāles?” Nodrebinādamās no aukstuma, Laura paņēma jaku un devās pie telefona. Uz veikalu iet negribējās, bet no domām vien, ka jādzer melna kafija, kuņģis sarāvās kā elektriskās strāvas ķerts. „Uzzvanīšu Ērikai, lai nopērk to sasodīto pienu, labu vīnu, kūkas un nāk pie manis. Papļāpāsim, kā senāk...”. Tikai pēc ilgāka  laika sprīža Lauras  smadzenes
Lappuses:
 12345678910111213
 
© 2021 vieglifantazet.lv | www.viegli.lv | www.vieglicelot.lv | www.vieglistilot.lv
Top.LV