Ak, vasara! Lappuse: 3
   Kā izgāju no kabineta, ko šoreiz caur manu apģērbu mēģināja saskatīt kolēģes, neatceros.
   Atkal esmu pie sava galda, papīru kalna un sēžu savā krēslā. Sēžu kā uz karstām oglēm bez… Bez jebkādām domām galvā. Mēģinu sakoncentrēties. Ar grūtībām, bet izdodas. Straujš skats uz galda un… Yes! Uz mana iesnieguma augšējā stūra guļ izlolotais sapnis – priekšnieces drebelīgais paraksts. Lai ar’ kāds, bet paraksts. Tas nozīmē tikai vienu – būs saule, jūra, karstās pludmales smiltis. Visu nost un aiziet! Super!
   Tikai šī viena doma palīdz izpušķot vienmuļās darba dienas stundas. Un nemanot pietuvojās arī tā liktenīgā diena. Darbā vēl paguvu izjust skaudīgo acu urbienus. Tie šoreiz likās divreiz spēcīgāki. Bet, ja tā padomā, tad tam ir loģisks izskaidrojums. Pie visa klāt vēl tas, ka eju atvaļinājumā.
   Istabā nemanot iezogas krēsla. Saulīte paslēpusies aiz vecpilsētas jumtiem. Pilsēta dodas pie miera. Došos arī es. Tikai iemetīšu aci kalendārā. Jā, rīt sākas mans atvaļinājums. Ilgi gaidītais. Kā jau ik vakaru, ar tīģerienes cienīgu lēcienu, panirstu zem segas.
   Dzin, dzin, dzin…  Ar strauju rokas kustību apklusinu modinātāju. Laiks celties un doties. Doties uz… Nevis uz darbu, bet gan uz jūriņu. Jo ir, taču, sācies atvaļinājums. Ārā, patiešām, saulīte ripo pa zemes virsu. Tādēļ nav ko kavēties! Ātri dušā, padzert kafiju, sakravāt somu un aidā!
   Sešstāvīgās mājas mīļās trepes, šaurās vecpilsētas ieliņas, tunelis, dzelzceļa stacija, perons un… Jā, esmu jau vilcienā. Viegla aizdusa, bet sirds sitās laimē. Cilvēku vagonā nav daudz. Ir pat brīvas vietas pie loga. Uzlieku saulesbrilles un paveros ārā pa logu. Pa peronu, kā skudriņas, skraida cilvēki. Kur nu kurais. Izskatās jau smieklīgi. Neliela sakustēšanās un viņu skrējiens kļūst vēl sparīgāks un sparīgāks. Līdz visi kaut kur pagaist. Iepriekšējos skrējējus nu jau nomaina citi. Mājas, koki, stabi, sētas mieti. Es braucu! Braucu tikai sev zināmā virzienā.
   Laiks paskrēja nemanot. Mazā dzelzceļa stacijā vilciens apstājas un no tā izkāpjam es un vēl divi jaunieši. Biju domājusi, ka būs vairāk. Iemetu skatu pulkstenī. 9.33. Nemaz tik agrs vairs nav. Pa to laiku vilciens jau aizlocījies pa metāla sliedēm, un tie divi ieslīd priežu jaunaudzītē. Stāvu kā sālsstabs. Mēģinu noorientēties. Esmu šeit jau bijusi neskaitāmas reizes, bet katra reize ir kā pirmā. Kaut kas apreibina un liek nodrebēt. Neizskaidrojami, bet fakts.
   Tā! Beidzot orientācija ir atgriezusies. Varu doties pakaļ tiem diviem. Iemītā taciņa, kas izlokās gan gar vēl jaunām priedītēm, gan gar jau pieaugušu priežu saknēm, izbeidzās pie balta smilšu klājuma. Aiz muguras koki, bet priekšā smilšu kāpa, nedaudz apaugusi ar krūmiņiem un šur tur pa kādam zāles stiebriņam. Sirds sāk sisties straujāk, jo priekšā ilgi gaidītā brīvība. Brīvība no visa, pat no tām ikdienas drēbēm. Novelku kurpes un sparīgā solī, izspārdot smiltis uz visām pusēm, dodos uz priekšu. Ausīs  jau sadzirdu jūras kluso šņākoņu, un matus bužina liegais vējiņš. Viņš pat pagūst paraustīt svārku stūri un palīst zem jau tā pieguļošās blūzītes. Vecās, labās sajūtas.
Lappuses:
12345678910
 
© 2019 vieglifantazet.lv | www.viegli.lv | www.vieglicelot.lv | www.vieglistilot.lv
Top.LV