Ak, vasara! Lappuse: 2
   Jūtu, ka degat nepacietībā uzzināt kā mani, galu galā, sauc. Tādēļ pievērsim vannas istabas durtiņas, lai varu ātri noslaucīties, savest sevi kārtībā un tiekamies pie kafijas tases. Visā steigā pavisam piemirsu, ka vajadzētu, laikam, arī apģērbties. Tā būs pieklājīgāk. Ne tā?
   Kling klang esmu klāt! Ceru, ka nesagarlaikojies. Vēl tikai ieliešu kafiju un varu turpināt. Tad nu tā. Mani sauc Inese un man ir… Nē, labāk neteikšu. Tas lai paliek. Varbūt būs lemts mums kādreiz satikties un tad, ja labi uzvedīsies, pateikšu. Nevar taču visu uz reiz tā ņemt un atklāt. Patielēšos! Bet nu gan uz darbu. Īsti jau negribas, bet šodien taču ir svarīga diena, es ar drebošām rociņām un kājiņām maršēšu pie priekšnieces ar iesniegumu par atvaļinājumu. Smieklīgi! Nu ir padzerta kafija, jāuzvelk kurpītes un, aidā, uz darbu. Gājiens nav ilgs, bet vienmuļš. No mājas ārā, daži līkumi pa šaurajām ieliņām un darbs klāt. Priecē tas, ka dzīvoju sestajā stāvā un varu, vismaz divas reizes dienā, izbaudīt trepju jaukumu. Domāju, ka tas varētu būt viens no sieviešu skaudības iemesliem. Kāpēc izgrūst naudiņu kaut kādiem trenažieriem, ja var vieglā riksītī augšā, lejā, augšā, lejā. Un pēcpuse… Savējie sapratīs.
   Darbā viss bez pārmaiņām. Kā paveru durvis, tā kopā ar mani telpā ieslīd arī skaudība. Visām acis nodurtas, izliekas ka jau strādā, bet īstenībā ar acu kaktiņiem nopēta mani no galvas līdz kājām. Jūtu un viss. Kaut gan šodien nebūtu iemesla. Neuzvilku neko pieguļošu, caurspīdīgu. Pie sevis no rīta arī maz piestrādāju, jo jāizskatās tādai sagurušai. Darba nastas nospiestai. Kas ir sagurušai palūgt atvaļinājumu un kas ir spriganai. Domāju, ka rezultāts garantēts. Un tad - saulīte, jūra! Visu nost un aiziet! Pa to laiku jau atrodos savā darba vietā. Arī tur viss bez pārmaiņām. Tas pats galds, krēsls, telefons un tie paši papīru kalni. Noliecos pie apakšējās atvilktnes, atvelku to un izvelku baltu papīra lapu. Jūtu, ka aizmugurē visas sarosās. Lai jau rosās. Lai redz uz ko tiekties. Lēnām apsēžos, pārlieku kāju pār kāju un esmu gatava īstenot sapni. Pildspalva pati skraida pa papīra lapu turpu šurpu. Tā! Pirmais darbiņš paveikts! Pārlasu tekstu, ieskatos vēl kalendārā un pielieku treknu punktu. Kamēr vēl ogles karstas, metos pie priekšnieces. Arī darbā esmu strauja meitene. Pieklauvēju pie durvīm un, negaidīdama atbildi, veru vaļā. Par laimi priekšniece jau sēž aiz sava sarkankoka galda un mēģina kaut kam kaut ko ieskaidrot pa telefonu. Izklausās  smieklīgi, bet es nedrīkstu noraustīt ne vaibsta, jo tad cauri. Kā pirmklasniece sakārtoju svārciņus un bikli nostājos galda malā. Telefona saruna priekšniecei arī nebija par traucēkli nopētīt mani no galvas līdz kājām. Nu tik, cik bija redzams virs galda. Sejas izteiksme palika nemainīga. Priekšniecei.  Nesaprotu, vai tas uz labu vai sliktu. Nesagaidot telefonsarunas beigas, nolieku savu gara darbu uz galda un lēnām pabīdu uz priekšu. Atkal nostājos miera stājā un šoreiz lēni pārlaižu acu skatienu pāri visai telpai, līdz apstājos pie loga. Atkal logs. Ārā joprojām spīd saulīte un jūtu, ka atslēdzos. Priekšā zila jūra ar mazām, baltām viļņu galviņām, saules sakaitētas, baltas jo baltas, smiltis ieskauj manas pēdas. Stāvu kā sastingusi. Laime pilnībā, jo ir taču atvaļinājums. Sapnis piepildījies. Sapnis gada garumā. Nezinu, cik ilgi tā būtu lidinājusies, ja kāds nepieskartos manai rokai. Goda vārds, satrūkos. Spēju tikai saskatīt, ka tā ir tā pati baltā lapa, kas pirms mirkļa uzgūla uz galda, bet nu tā atradās izstieptajā priekšnieces rokā. Cauri visam ķermenim izskrien vieglas trīsas. Tad būs vai nebūs? Ar strauju rokas kustību satveru savu likteni. Manu likteni, kurš pirms mirkļa vēl bija citās rokās, bet tagad tas ir atkal pie manis. Priekšniece, ar nemainīgu sejas izteiksmi, joprojām dod  norādījumus klausulē, bet ar otras rokas plaukstu liek saprast, ka varu iet.
Lappuses:
12345678910
 
© 2019 vieglifantazet.lv | www.viegli.lv | www.vieglicelot.lv | www.vieglistilot.lv
Top.LV