Ak, vasara! Lappuse: 1
Annija Alisone.

Ak, vasara!

   Ak, vasara, vasara! Kā es viņu gaidu! Saulīte, jūra! Visu nost un aiziet! Gluži kā pagājušajā vasarā, kad saules sakarsētās smiltīs pie jūras pulcējās bariņš brīvu cilvēku. Jauni, veci. Slaidi un ne tik. Aktīvi un mazāk aktīvi. Bet pilnīgi brīvi.
   Viss, pirmais, ko šodien darbā izdarīšu, iešu pie priekšnieces un lūgšu piešķirt atvaļinājumu. Prasās pēc brīvības. Turklāt visas zvaigznes vēsta, ka tieši 15. jūnijs būs tā diena, kad augums visvairāk būs jāatsedz saulei un ne tikai viņai.
  Strādāju es valsts uzņēmumā, izteiktā sieviešu kolektīvā, tāpēc savus dotumus nav īsti kam atrādīt. It sevišķi pavasarī, rudenī un, kur nu vēl, ziemā. Kas sievietes par sieviešu vērtētājām? Apkārt viena vienīga skaudība. Kāpēc viņai tās ir tādas, bet man nav? Kāpēc viņai tas ir tāds, bet man savādāks? Kāpēc viņa var vilkt vai nevilkt to, bet es nē? Redzi, viņai tur nav tas, bet man ir. To un daudz ko citu nākas klausīties vai katru dienu. Visa pamatā ir vienkāršs izskaidrojums. Daudz strādāju ar sevi. Pirms kaut ko uzsāku, padomāju: vai to vajag vai nevajag, vai to drīkstu vai nē. Un nenoliedzami, ka ļoti liela nozīme ir arī tam, ko devusi daba. Tas viss kopā tad arī ir skaudības perēklis. Ar vīriešiem ir kaut kā savādāk. Viņi, jau ienākot telpā, pārlaiž skatu tev no galvas līdz kājām. Skatu, kurš kaut kur pakavējas ilgāk, kaut kur pārslīd ātrāk. Jā, var saskatīt arī viņu acīs skaudību, bet tā ir savādāka. Tā paliek viņos. Klusumā. Tad palūdz kādu dokumentu no tā augšējā plaukta, no tās apakšējās atvilktnes. Kā viņi zina, kur atrodas vajadzīgie papīri? Joks! Vienkārši viņi prot novērtēt. Ir savādāks skats uz... Laikam aizrāvos. Pie kā paliku? Jā, pie tā atvaļinājuma.
   Dzin, dzin, dzin… Ar strauju rokas kustību apklusinu modinātāju. Atkal uz to darbu. Bet labā ziņa ir tā, ka atvaļinājums vairs nav aiz kalniem. Saulīte, jūra! Visu nost un…
   Ar straujas kājas kustību nosperu segu, pieceļos sēdus un, laiski izstaipoties, ieslidinu kājas čībās. Ar pašu acs kaktiņu palūkojos uz loga pusi. Saulīte, jūra! Visu nost un… Vēl par ātru. Pagaidām tikai vannas istabas duša. Bet, ja tā padomā… Stop! Padomāšu vēlāk. Pa ceļam, atkal ar strauju rokas kustību, ieslēdzu kafijas kannu. Ievērojāt – ar strauju kustību. Tātad, pareizi ievērojāt, esmu pēc dabas strauja meitene. Opiņā! Aizmirsu pašu galveno. Tu taču vēl nezini, kā mani sauc. Bet, lai saglabātos intriga - reklāmas pauze! Nē - dušas pauze.
   Aiz vannas istabas durvīm vienmēr mitinās mans otrais es. Liels, liels spogulis pie pašas izlietnes. Tas ir labais! No viņa nenoslēpsi neko. Bet vai vajag? Man, nu točna, nē. Mēs ar otro esam īstas skaistules. Besī jau atstāstīt kas, kur, kā izskatās un atrodas. Galu galā, kas visu to ir redzējis, tas jau zina, bet kas nē, tad pats jau nu pie tā vainīgs. Atliek ieslēgt fantāziju.
   Ilgi cīnījos ar celtniekiem, lai atstāj „pičņu pačiņu” istabiņā logu, caur kuru var papriecēt aci un, man par brīnumu, atstāja arī. Nu varu priecēt pēc pilnas programmas. Arī šoreiz nelaidīšu garām tādu laimi. Aiz loga paveras burvīgs skats uz vecpilsētas veco namu sarkanajiem jumtiem un jūtu, ka viens  saules stariņš atkal pieskaras maniem… Laikam atkal aizrāvos. Ar samērā spriganu lēcienu jau esmu duškabīnē. Jūs jautāsiet, kā gan tik ātri, tad tūlīt, lai nerastos lieki jautājumi, atbildēšu – nemīlu gulēt naktskreklā vai citā stērbelē. Zūd kaifs. Atgriežu ūdeni  un saulīte, jūra un… Atvaļinājums. Super!
   Kāds super? Nav nekur rakstīts, ka man to kāds piešķirs. Bet pie tā piestrādāšu. Oi, kā piestrādāšu!
   Cik ātri iespurdzu, tik ātri arī izspurdzu no tās kabīnes. Labinieks! Atkal kā no jauna piedzimusi. Pēdējās ūdens pilītes pamet mani, atstājot koncentrētu peļķi uz grīdas. Atkal saskatāmies. Nu protams ar savu otro es. Skaistules!

Lappuses:
 12345678910
 
© 2019 vieglifantazet.lv | www.viegli.lv | www.vieglicelot.lv | www.vieglistilot.lv
Top.LV