- A, bet kurš idiņš tad mācīsies un visiem tos tērpus šūs? – Vanne, apsēzdamās uz galda malas, tomēr turpināja kašķēties. – Es tā nebūšu! NEBŪŠU!

- Tu jau esi par dumju, lai iemācītos! – Pimpindzons, paskatīdamies uz izspūrušo un piesārtušo Vanni, iespurdzās.

- MIERU! – Ierēkdamies pa visu istabu un aizrīdamies ar siekalām, Vargans pārņēma sarunas vadību. – Vispirms izdomāsim, kas mēs būsim. Un domājiet tādus tēlus, kuriem nav vajadzīgi sarežģīti tērpi!

- A kam ta' nevajag sarežģītus tērpus? Ja esi tik gudrs, paskaidro! – Vanne, nolekdama no galda, paceldama apgāzto krēslu un apsēzdamās, kaut cik nomierinājusies palūdza.

- Es zinu! Es zinu! – No nepacietības lēkādams pa krēslu un vicinādams roku, spiedza Pimpindzons. – Līķiem, nūdistiem, seksistiem...

- Paldies! Nu jau pietiks! Es sapratu! – Vanne, atsākdama grauzt roku nagus, pārtrauca Pimpindzona uzskaitījumu. – Vai var būt vēl gudrāks priekšlikums par šo – tēlot līķus? Va’ ne?

- Var gan! Var gan! – Vargans, pieceldamies kājās, starojošu seju paziņoja. – Mēs būsim Ādami un Ieva!

- Ģeniāli! Ģeniāli! – Pimpindzons, rīdams puņķus, apraudājās un sparīgi plaukšķināja Vargana priekšlikumam.

- Protams! – Vargans, paklanīdamies pret abiem draugiem, lepnuma pilns saglauda savus matus. – Mums nekas nebūs jāšuj! NEKAS! Lapas, ko piekarināt pipšiem priekšā, norausim no Vannes gumijkoka un – uz karnevālu!

- SVĒTKU SAJŪTA! Man jau ir svētku sajūta! Es jūtu kā tā manī riest! – Pimpindzons, raudams nost no sevis drēbes, sajūsmināts jodelēja.


Lielā diena.


Pimpindzons, Vargans un Vanne rosījās pa virtuvi. Uz galda atradās pusizdzerta jāņogu sulas pudele, blakus mētājās atvērta šprotu bundža. Vargans, nometies uz ceļiem, mēģināja iekurt plīti, Pimpindzons sēdēja pie galda un ar dakšiņu centās nodurt mušu, kas slinki rāpoja starp sabirušajām maizes drupačām.

- Puiši! Ei, puiši! – Vanne, sasizdama plaukstas, iesaucās. – Kad mēs krāsosim olas?

- Olas? – Pimpindzons pārprasīja, turpinādams bakstīt galdu ar dakšiņu.

- Nu, taču! Lieldienās visi krāso olas! Va’ ne? – Vanne, sparīgi berzdama piedegušo katla dibenu, apgalvoja.

- Vai ta' olas var krāsot? – Pimpindzons, spurgdams un sprauslādams, turpināja mušas medības.

- Var gan, var gan! – Vargans, pūzdams un elsdams piecēlās, un devās pēc jauniem iekuriem.

- A kā ta’ tās krāso? – Pimpindzons nelikās mierā.

- Starp durvīm un ar zeļonku! – Vargans atcirta un, pūzdams uz apdegušajiem pirkstiem, atsāka plīts kurināšanu.

Vanne, klusi ķiķinādama, turpināja berzt katlu, bet Pimpindzons, nolikdams dakšiņu blakus šprotu bundžai, devās uz istabu.

- Diez’, kur tas jampamps aizgāja? – Vanne, uz brīdi pārtraukdama beršanu, uzrunāja Varganu.

- Es ceru, ka ne jau krāsot olas!

- Nu, es uz to tā nepaļautos. Vienīgais, uz ko mēs varam cerēt, ka viņš sāks ar zeļonku, nevis durvīm. Va’ ne? – Vanne, nogrozīdama galvu, atsāka katla beršanu.

- Eu! Panāk šu! – Pimpindzona balss atskanēja no istabas. – Kur jūs ir?
Lappuses:
1234567891011
 
© 2019 vieglifantazet.lv | www.viegli.lv | www.vieglicelot.lv | www.vieglistilot.lv
Top.LV