- Bet tu beidz te pesimisēt! – Pimpindzons, no piepūles sasarkušu seju, bļāva uz Varganu. – Esi POZITĪVS!

- Jā, vai tu vari būt pozitīvs? – Vanne jautāja, uzdūrusi uz dakšiņas siļķes, sīpola un saldās paprikas gabaliņus.

- Var gan. Var gan. – Vargans atbildēja.- Bet šakatā sniegs pavasarī nokūst.

- Bet tagad mēs svinam Jaungadu. – Ar patosu balsī paziņoja Pimpindzons un, nelabā balsī bļaujot, uzsāka dziesmu. – Saulgriežu dzīves rats, saulgriežu dzīves rats, klāt ir atkal jaunais gads, jā, jaunais gaaads.

- Pavasarī ir dubļi. – Vargans paziņoja. – Tas ir NEIZBĒGAMI. Pavasaris un dubļi ir kā Bonija un Klaids, kā Pugačova un Galkins, kā ...

- Skat, kā sniegs pārklāj zemi! Kā pārslas virpuļo trakā dejā! Va’ ne? – Jūsmoja Vanne. – Un zeme tinas baltā sniega segā ...

- Saulgriežu dzīves rats, klāt ir atkal jaunais gads! – Ķērca Pimpindzons.

- Pavasarī ir dubļi un redzamas suņu kakas. – Skumjā balsī apcerēja Vargans un iebāza sev mutē vēl vienu siļķes gabaliņu.

- Cik sniegs ir nomierinošs, kā leksotanils vai ksanakss! Va’ ne? – Vanne turpināja jūsmot.

- Tu, stulbā kuce, turi muti! - Dusmās uzsprāga Vargans. – Leksotanils un sniegs ir kā spirts un sviesta mērce! Saprati atšķirību?

- Beidziet! Mēs taču svinam Jaungadu! – Iejaucās Pimpindzons un aizdedzināja reķetes degli.


Karnevāls.

 

Pimpindzons, Vargans un Vanne, drūmām sejām sēdēdami pie galda, turpināja sarunu, kas risinājās jau vairākas stundas.

- A, kāpēc mēs uz to karnevālu iesim? – Vanne, jau kuro reizi, jautāja.

- Tāpēc, lai būtu svētku sajūta! – Pimpindzons, kā vienmēr, mirdzošām acīm un patosa pilnā balsī, šķiezdams siekalas, skaidroja. – SVĒTKI!

- Vai tad, nomālējot seju ar kaut kādu ķēpu un uzvelkot nesakarīgus paltrakus, var iegūt svētku sajūtu? – Vanne, neticīgi grozīdama galvu un šķobīdama muti, turpināja skrubināt savus labās rokas nagus.

- Var gan! Var gan! – Vargans, sparīgi mādams ar galvu, viszinoši apgalvoja.

- Nu, bet kā? KĀ?! – Vanne, pielēkdama kājās un apgāzdama krēslu, metās pie skapja un sāka no tā raut ārā drēbes. – Vai ta’ šo kreklu redzot, kāds sajūt svētkus? Nē? Bet šos svārkus? Arī nē?

- Tu taču esi viens stulbs bābietis!!! – Pimpindzons, skumji un sērīgi, sašūpodamies ar visu savu kārno augumu, sāka raudāt.

- Pats tādā krāsā! – Vanne, rupji atcirzdama, turpināja raut ārā no skapja drēbes un mest tās uz grīdas, vispirms gan katru apģērba gabalu paceldama augstu virs galvas un istabā esošajiem apprasīdamās „Un šis? Vai šis rada svētku sajūtu?”.

- Vanne, rimsties! – Vargans, triekdams dūri pret galdu, apgāzdams vāzi, no kuras sasmirdušais puķūdens izšļācās pa pusi istabas, iebaurojās. – Karnevāla tērps ir tikai sekundāra lieta! SEKUNDĀRA! Tas vispirms jāizdomā, tad jāmodelē un tikai tad jāšuj. Skapī tu neko prātīgu neatradīsi. It īpaši tad, ja nezini ko meklē.

- A kurš te no mums vispār māk ko modelēt vai šūt? – Vanne, uz mirkli aprimdama, apvaicājās jau pavisam mierīgā balsī.

- Šūt var iemācīties? – Pimpindzons, tramīgi lūkodamies visapkārt, norēja savu jautājumu.

- Var gan! Var gan!
Lappuses:
1234567891011
 
© 2019 vieglifantazet.lv | www.viegli.lv | www.vieglicelot.lv | www.vieglistilot.lv
Top.LV