- Gudrs kā skudrs. – Vanne burkšķēja. – Viņa smadzeņu svars noteikti pat nesasniedz vienu gramu.

- Ziemāāā! Ziemāāā! Nāk ziemāāā! – Pimpindzons, ievēlies dubļu peļķē, gavilēja. - Nāk ziemāāā!

- Tu tak’ nevar’ zināt, cik šamējam sver smadzenes! Vai var gan?

- Protams, ka var! – Vanne apgalvoja. – Ja šim smadzenes būtu smagākas par vienu gramu, tad viņš negulētu ar seju dubļu peļķē, bet varētu to ātri izvilkt sausumā. Va’ ne?

- Bet viņš var gan, var gan! – Vargans spiedza no sajūsmas. – Jo Pimpindzons ir gudrs! Šim smadzenes sver vairāk par vienu gramu!

- Ziemāāā! Ziemāāā! Nāk ziemāāā! – Pimpindzons, apvēlies uz muguras, gavilēja, tad vēlreiz apvēlās uz vēdera, nometās četrāpus un lēcieniem vien devās uz dubļiem klātā ceļa pusi.

- Nē, viņš uzvedas kā smadzeņu recekļbļodas idiots, nevis kā gudrs cilvēks! Va’ ne? – Vanne šaubījās.

- Kā ĢĒNIJS! – Vargans jau bļāva - ĢĒNIJS! Tikai izcila personība šajā dubļainajā pakaļā var saredzēt ziemu!

- Ziemāāā! Ziemāāā! Nāk ziem... Bļin! – Pimpindzons sēdēja un skatījas uz savām delnām. – Es esmu ieķepis kakā.


Ziemsvētki.


Istabā dega sveces. Stūrī, ar galotni uz leju, iestūķēta spainī ar ūdeni, zaļoja egle.

- Es mīlu Ziemsvētkus! Kā es mīlu Ziemsvētkus! – Dūdoja Pimpindzons, grauzdams egles zariņu.

- Kāpēc tai eglei ir tik resna galotne? – Vanne, sēdēdama uz grīdas, ik pa brītiņam pajautāja, konkrēti nevērsdamās ne pie viena. – Un, vai vispār mēs varam noteikt, kur šim kokam ir galotne?

- Var gan, var gan! – Vargans, truli lūkodamies uz egli, apgalvoja.

- Kā es dievinu Ziemsvētkus! Kā es tos dievinu!!!!

- Bet kāpēc tā galotne ir tik resna? Vai tā var būt, ka stumbrs ir resnāks par galotni?

- Var gan, var gan.

- Tu esi pārliecināts?

- Kā es dievinu Ziemsvētkus! Kā es dievinu Ziemsvētkus! – Pimpindzona dūdošana pamazām pieņēmās spēkā.

- Nē, pasakiet man! Kāpēc mēs domājam, ka tas resnais puļķis ir galotne?! – Vanne urbinādama degunu, turpināja jautāt.

- Zvaniņš skan, zvaniņš skan. – Iegaudojās Pimpindzons.

- Resns, tāpēc jau nav svītrojams no galotņu sarakstiem. – Vargans purpināja, ik pa brītiņam nožagodamies.

- Kā es mīlu ... Zvaniņš skan... Svētki ... – Pimpindzons, nokritis no krēsla, gulēja abām rokām apkampis spaini.

- Tomēr galotnei ir jābūt nedaudz tievākai. Va’ ne? – Vanne noteica un, paņēmusi no galda nazi, devās pie egles.


Jaungads.


- Kā sniegi snieg! Cik balta zeme! – Vanne skatījās pa logu un jūsmoja.

- Šakatā pavasarī viss nokusīs! – Vargans, stūķēdams sevī lielu gabalu galerta, noburkšķēja.

Lappuses:
1234567891011
 
© 2019 vieglifantazet.lv | www.viegli.lv | www.vieglicelot.lv | www.vieglistilot.lv
Top.LV