- Tik pelēki un vienmuļīgi! – Vanne šņukstēja. – Es nevaru! Es miršu aiz skumjām un pelēcības! Va’ ne?

- Jā! ... – Pimpindzons domīgi māja ar galvu. – Jā! ...

- Lietus, dubļi un pelēks pelēkums! – Vargans ar patosu balsī turpināja. – Tā ir dzīve! Tur neko nevar darīt!

- Ak! – Vanne jau raudāja pilnā kaklā. – Es to neizturēšu! Šīs milzu SKUMJAS!

- Jā! ... - Pimpindzons vēlreiz apstiprināja visu kopīgo noskaņu. – Jā! ...

No Vannes deguna kopā ar asarām pilēja puņķi. Vargans ar pirkstiem mēģināja izķekselēt pakusušo cukuru, kas bija palicis tējas krūzes dibenā.

- Klau! – Pimpindzona skaļā un priecīgā balss pārtrauca drūmo noskaņu. – Mēs taču varam ko darīt lietas labā! Mēs varam likt dienai iemirdzēties!

- Kā? – Vanne caur asarām, rīdama puņķus, paprasīja.

- Vai varam? Un, ja varam, tad kā? – Vargans šaubījās.

- Re! – Pimpindzons uzbēra uz galda spīdīgus akmentiņus. – Taupīju Ziemsvētkiem. Rotājumiem.

- Kā tad ar tiem mēs uzmirdzināsim dienu? – Vargans, virpinādams pirkstos spīguļus, taujāja.

- Re, kā! – Pimpindzons pagrāba sauju akmeņu un, uzdzerdams ūdeni, tos norija.

- Vai tad tā var uzmirdzēt? – Vannes balsī varēja saklausīt vilšanos.

- Var gan! Var gan! – Vargans, sajūsmā spiegdams, sekoja Pimpindzona paraugam.

- Še, ieknābā! – Pimpindzons pastūma akmentiņus Vannei. - Pēc pāris stundām iesim uz lauku pakakāt.

- Nu es sapratu! – Vanne, sajūsmā spiegdama, sita plaukstas. – Apkakāsim visapkārt mājai, lai akmentiņi spīguļo un rada gaišumu! Tas tik būs forši! Va’ ne?

- Sveikiņi! Ko darāt? – Durvīs galvu pabāza Moška.

- Ēdam spīguļu akmentiņus, lai kakas mirdzētu.

- A, kāpēc jums to vajag?

- Lai pelēkai dienai liktu iemirdzēties! Apkakāsim apkārt mājai un mēness gaismā akmentiņi jauki vizuļos. – Pimpindzons augstprātīgā balsī paskaidroja.

- Bet kāpēc tos akmeņus nevar uzreiz bērt zemē?- Moška pajautāja.

- Nu ...- Pimpindzons bolīja acis.

- Khm ... – Vargans krekšķināja.

- Bet, bet ... - Vanne, uztraukumā blisinādama acis, ātrumā mēģināja izdomāt ticamu paskaidrojumu. – Tas taču būtu pārāk vienkārši! Va’ ne?

- Jā! Pārāk vienkārši! – Piebalsoja Vargans un Pimpindzons.


Ziema.


Pimpindzons skrēja pa lauku plaši izpletis rokas.

- Ziemāāā! Ziemāāā! Nāk ziemāāā!

Pimpindzons riņķoja pa neuzarto rudzu lauku un turpināja skaļā balsī baurot savu mantru. Vanne, sabozusies un drebinādamās aukstajā ziemas gaisā, nodūrusi galvu, cauri pieri lūkojās uz riņķojošo Pimpindzonu.

- Viņš ir tik stulbs! Noteikti pat nevar saskaitīt, cik reizes jau apskrējis laukam apkārt. Va’ ne?

- Var gan, var gan. – Slaucīdams no deguna tekošos puņķus un sparīgi purinādams galvu, apgalvoja Vargans. – Pimpindzons ir gudrs!

- Ziemāāā! Ziemāāā! Nāk ziemāāā! - Nu jau Pimpindzons vārtījās pa zemi, veldamies un virpinādamies kā papeļu pūka vējā.

Lappuses:
1234567891011
 
© 2019 vieglifantazet.lv | www.viegli.lv | www.vieglicelot.lv | www.vieglistilot.lv
Top.LV